Dana un Otrā pasaule

-    Neticu, ka to tu jau nebūtu prasījusi Kairbam.

-    Esmu, bet nolēmu pamēģināt vēlreiz. Laikam velti.

-     Velti gan, zirgs atbildēja. Pat ja es zinātu, kur tieši ir noslēpti pārējie, es nedrīkstētu teikt.

Dana jau zināja, ka pēc šiem Temnosa vārdiem sekos "Tev tas jāuzmin pašai", "Es neko nezinu" un tā joprojām. Meitene nopūtās un sabāza rokas kabatās, bet tur viņa uz­taustīja kaut ko, par ko Temnoss varbūt būs runīgāks.

-    Ir vēl kaut kas, ko es vēlētos pajautāt. Es par to jau runāju ar Kairbu un gribu pavaicāt arī jums, Dana iesā­ka, satvērusi kabatā gredzenu. Lūk! Viņa to izņēma no kabatas un pacēla, lai Temnoss varētu apskatīt. Cik Dana varēja spriest pēc Sargātāja reakcijas, tad arī viņš to pazina.

-    Man Kairbs teica, ka tas, iespējams, esot piederējis, Merlinam, jo viņa ģimenei esot bijuši līdzīgi gredzeni, bet argekļu Grāmatā bija rakstīts, ka tas ir Wallo, Noora dēla, gredzens.

Iekams ko bilst, Sargātājs kādu brīdi uz to lūkojās. Tad viņš sacīja:

-   Tev taisnība. Tas ir Wallo gredzens. Laikam būs jāpa­sniedz Kairbam vēstures stundas.

Tas lika Danai iesmietics. Kad viņa atradās Temnosam gluži tuvu, viņš vairs neizskatījās tik nopietns un biedējošs. Acīs viņam gailēja jautras liesmiņas.

-    Patiesi, gan Wallo, gan Merlinam bija līdzīgi dzim­tas gredzeni. Tāpēc pastāv teorija, ka viņi ir radinieki, tomēr, neskaitot gredzenus, nav nekā cita, kas liecinātu par šādu iespējamību. Viņš ieturēja pauzi, it kā apdomājot, ko stāstīt tālāk. Tu jau droši vien zini, ka Wallo, Gaisa dieva vienīgā atvase, bija izcils burvis. Nebūt nevēlējās iet tēva pēdās un noņemties ar visu to valdīšanas padarīšanu un politiku. Dzimis avantūrists, viņš bija ziņkārīgs par to, kā darbojas maģija. Kā nekā arī maģija ir zinātne, Temnoss paskaidroja. Dzīves laikā viņš kļuva par izcilu būrēju un arī par maģijas skolotāju, kas tajos laikos bija reta lieta. Parasti maģijas māku mācīja tikai dažiem, parasti klosteros vai universitātēs. Wallo bija pirmais, kas to darīja publiski, un ikviens varēja iemēģināt savu roku maģijas pasaulē un iepazīties ar dažādiem burvju priekšmetiem, dzirām un kristāliem. Bet pats svarīgākais — viņš mācīja arī tos, kam burvju spējas bija nevis dzīves laikā iemācītas, bet dabas dotas. Kā tev.

Dana sev nezināmu iemeslu dēļ nosarka.

-    Bieži vien tiem, kam ir iedzimtas spējas, nezina, ko ar tām iesākt, uguns zirgs turpināja. Šāda iedzimtība ir reta parādība, un šīs spējas atšķiras no tām, kuras iemāca. Tās var būt nestabilas un pat bīstamas. Tomēr par tevi man jāteic, ka ar savējām, cik nu es no tevis esmu dzirdējis, tu tiec galā godam. VVallo bija un vēl joprojām ir lielisks skolotājs šādiem ļaudīm.

"Derētu kādreiz satikties ar šo Wallo," Dana domāja. "Tik spīdoši ar spējam man nemaz neiet. Ja vien, pro­tams, VVallo vēl ir dzīvs."

-      Tev noteikti derētu kādreiz ar viņu satikties, Temnoss ierunājās, it kā būtu nolasījis meitenes domas.

Tagad Wallo esot apmeties uz dzīvi Himalajos, tā ka pie viņa patlaban piekļūt būtu gūti.

-    Skaidrs, Dana īsi noteica un mēģināja iztēloties, kā VVallo varētu izskatīties.

-     Kur tu atradi šo gredzenu? Sargātājs jautāja.

-    Es to atradu, kad mēs caur alām devāmies uz meža sirdi. Spriežot pēc Eshara Fazīra pierakstiem, ko atradām pamestā būdā netālu no ieejas alās, turienes apkaimē bijuši senas civilizācijas tempļi. Kad mēs skrējām pa šīm alām, es iebruku kādā citā, zemākā ejā, tādā kā tunelī, pazemes ejā. Tur iegāzusies, es atradu gredzenu, Dana paskaidroja, vērojot, kā gredzena smaragdzaļais "W" burts zaigo Temnosa liesmās.

Temnoss brīdi klusēja, apsverot nupat teikto, līdz ierunājās:

-     Par tiem zinātniekiem esmu dzirdējis, bet ko gre­dzens būtu varējis darīt meža vidū? Protams, VVallo ceļiem neviens nekad nebija spējis izsekot, bet… viņš piepeši aprāvās, vairs nezinādams, ko īsti bija gribējis teikt. Mirkli paklusējis, viņš atkal atģidās un jau iepriecinātāks turpināja:

-     Nav ko likt taviem draugiem gaidīt. Jau gana ilgi esat klaiņojuši pa šo kalnu.

-    Tas tiesa, Dana piekrita un sekoja Sargātājam, kas tikmēr bija pietraucies kājās un devās uz zeltīto durvju pusi, kur jau pirms laba laiciņa bija nozudis Gante.

Ielikusi gredzenu atpakaļ kabatā tur, kur jau glabājās abi iedāvinātie akmeņi, viņa, iedama zirga pēdās, izsoļoja cauri durvīm un ieraudzīja, ka abi ir nokļuvuši tajā pašā greznajā, ar sarkano paklāju izklātajā gaitenī, kas Danu pirmīt bija aprijis.

-     Ja es būtu gājusi pa šo ceļu, proti, caur zeltītajām durvīm, tad būtu jums tuvāk, nekā ejot pareizo ceļu caur pazemes ačgārno tirgus laukumu, Dana ieminējās, lūkojoties uz sarkano paklāju, kas atkal gulēja savā vietā. Negribēdama atkal uzkāpt flīzei un no jauna nonākt pie muļķības runājošām piena pakām, meitene soļus spēra piesardzīgi.

-      Neuztraucies, šoreiz tas neatvērsies, Temnoss, ievērojis Danas uzmanīgo skatienu grīdā, viņu nomierināja. Bet, ja tu būtu devusies uz durvīm, tālāk pa tām nebūtu tikusi nekad. Kā jau tas bija rakstīts dzejolī, tevi tur gaidītu elle…