Dana un Otrā pasaule

-    Jā, nebija no tiem vieglākajiem, meitene piekrita un nopētīja savas kājas. "Jābrīnās, ka kurpes vēl jopro­jām nav izirušas pa vīlēm," viņa nopriecājās.

Temnoss nogūlās uz grīdas un lūkojās uz Danu, it kā mudinot, lai viņa pastāsta, ko pēdējās pāris dienās pie­dzīvojusi un kā līdz viņam nokļuvusi. Meitene tā arī darīja, un savu stāstu viņa sāka ar brīdi, kad caur skapi kopā ar Noksu ieradās pie Hapitora, kas viņiem no­skaitīja dzejoli. Dana jautāja, vai Temnoss par šo dzejoli nezina pastāstīt ko vairāk, bet Sargātājs atbildēja, lai Dana vispirms pabeidz savu stāstu, un tad viņš sāks savējo.

Dana paklausīja un turpināja ar savu pirmo teleportācijas pieredzi, tad izstāstīja par nepatīkamo atgadīju­mu ar sagaru un gaiteņa griestiem, pēc tam arī par nošķiršanos no sava uzticamā drauga un Medaljona pazaudēšanu.

Te viņa novērsās no Temnosa un nokaunējusies lūkojās uz savām kājām. Ugunīgā zirga sejas izteiksme jau tāpat bija cieta kā akmens, bet nu meitenei bija bail uz viņu pat paskatīties.

Mazu brītiņu paklusējusi, viņa ievilka elpu un turpi­nāja stāstu, izstāstot, kā nokļuvusi pie Mcdima, kā atkal atradusi Noksu un arī Medaljonu un kā viņi visi trīs mērojuši garo ceļu pa gaiteņiem un skrējuši caur pūķu guļamkambariem.

-     Njā, Temnoss noteica. Izklausās, ka jums ir jautri gājis. Laikam vienīgais, kā es varētu pateikties par laicīgu manis pamodināšanu, ir nogādāt jūs tajā stāvā, kur sākāt savu ceļu.

Vai nu Danai tas tā tikai šķita, vai arī zirga balsī pa­tiesi bija dzirdams kaut kas līdzīgs lepnumam par Danu.

-    Paldies. Es to patiesi novērtētu, Dana pateicās un beidzot atkal ielūkojās Temnosam acīs.

-     Un, jā, vēl kas. Man tev ir vēl divas lietiņas. Tā teikt, ari par Kairba uzmodināšanu no Druīdu miega, sacīja Temnoss, un, to darīdams, viņš palūkojās uz gaisu starp sevi un Danu. Nezin no kurienes tur piepeši uz­mirgoja divas lodes, kas pamazām ieguva divu akmeņu formu. Tie izskatījās pēc neapstrādātiem dārgakmeņiem, un katrs bija savā krāsā — viens zils, otrs zaļš. "Kā smaragds ar safīru," nodomāja Dana.

īsti nezinādama, ko teikt, meitene sēdēja un skatījās uz akmeņiem, kas levitēja gaisā, gaidot, kad Dana tos paņems.

-    Es… Kas…? Dana sastostījās, beidzot uzdrošināju­sies paņemt akmeņus rokās. Tie viegli iegūla plaukstās un izrādījās smagāki, nekā izskatījās.

-     Tie ir maģiski akmeņi, kas tev noteikti palīdzēs ceļā pie pārējiem Sargātājiem. Viens akmens ar Dabas mātes palīdzību spēj uz laiku iesprostot pretinieku, lai tas nevarētu aizskart tevi vai tavus draugus. Otrs savukārt dod ceļu strupceļā. Šeit gan ir jāievēro no­teikums, ka tam jānotiek ūdens tuvumā, piemēram, kad esi iesprostots uz salas, bet ne pārlieku tālu no krasta. Tad ceļš uz sauszemi garantēts.

-    Paldies. Es nezinu, ko teikt, Dana atbildēja, nenovērsdamās no akmeņiem. Lai ari tie izskatījās vienkārši, meitene jau nojauta un zināja, ka tiem būs kaut kas maģisks.

-     Bet lieto ar apdomu! Katrs paredzēts tikai vienai reizei, Temnoss brīdināja.

-    Pareizi. Tie ir tādi štruntiņi, kas uzreiz izlādējas, aiz muguras atskanēja Gantes "optimistiskās" piezīmes.

-    Ja pareizi atceros, tev bija jautājumi, ko tu savukārt gribēji uzdot man, zirgs, ignorējot Ganti, atgādināja meitenei.

-    Jā, par šo uzdevumu. Es jau pieminēju, kā Hapitors mums stāstīja par to dziesmu, dzejoli. Kā var būt, ka arī tas neatbilda patiesībai? Un pat Sukuluru akmens. Kāda bija šā uzdevuma pamatdoma? Dana gribēja zināt.

Vispirms Temnoss nespēja noturēties neizlabojis lielā akmens nosaukumu, bet pēc tam viņš sacīja:

-     Par dzejoli atbilde ir vienkārša. Šis dzejnieks zināja tikai tos uzrakstus, kas bija iekalti Suzuluru akmenī. Par otro uzrakstu viņam nekas nebija zināms. Suzuluru ak­menī nepatiesība bija teikta tāpēc, ka šā uzdevuma pamat­doma bija intuīcijas izmantošana un iejušanās jocīgās, pat absurdās situācijās. Zirgs ieturēja nelielu pauzi. Lielajā purvā, meža sirdī, pie Kairba pamatdoma bija loģiskā do­māšana un reaģēšana uz bīstamām situācijām. Šeit turpretī bija jālieto intuīcija, kas bija nepieciešama, lai izdomātu, kurš ir pareizais ceļš, kā nonākt pie manis.

-    Jā. Tikai man ceļu norādīja nevis intuīcija, bet viens greizs solis un mana neuzmanība, Dana izteica savu versiju un nosmēja, priecājoties, ka tomēr netīšām bija uzkāpusi flīzei.

-     Nejaušības bieži vien arī noder, zirgs ducināja savā zemajā balsī. Tā bija Cetata sena ideja — izveidot telpu, kur ir iespējams viss. Lai arī tā bija tikai ilūzija, mēs tomēr izmantojām šo ideju.

-    Tātad ceļš pie Sargātājiem ir veidots katrs ar savu noteiktu pamatdomu? meitene secināja un pagrozīja galvu, vēl joprojām domājot, kā tas saskan ar viņas ne­jaušo uzkāpšanu flīzei.

-    Jā. Bet, zinot to jau iepriekš, tas tomēr nekā nepalī­dzēs uzdevuma veikšanā. Drīzāk pat tikai sajauks galvu, tāpēc šajā ziņā es klusēšu, Temnoss paskaidroja.

-    Tā jau man šķita. Un jums droši vien arī nav ļauts pateikt man kaut ko priekšā par to, kur varētu atrasties pārējie Sargātāji? Dažas idejas mums ir, bet uzzināt kaut ko konkrētāku…