Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Pie pirmās izdevības meitene iebāza roku sasalušajā brezenta auduma maisā un izvilka mazo kārbiņu. Viņa izdzirdēja rūkoņu, jau pirms bija tai pieskārusies.

Kamēr Ferders Korems sarunājās ar citiem vado­ņiem, Lira aiznesa kārbiņu Jorekam Bērnisonam un izklāstīja savu ideju. Šī doma viņai bija ienākusi prātā brīdī, kad viņa skatījās, ar kādu vieglumu lācis bija saliecis smago traktora dzelzs motora pārsegu.

Noklausījies, ko Lira saka, lācis paņēma cepumu kārbas vāciņu un vienā mirklī salocīja to mazā, pla­kanā cilindrā. Viņa apbrīnoja tā prasmi atšķirībā no citiem lāčiem Jorekam un viņa sugas brāļiem īkšķi bija novietoti pretī citiem pirkstiem, tāpēc varēja saturēt priekšmetus, ar kuriem tie darbojās. Turklāt viņam bija iedzimta spēja izjust metāla stiprumu un lokanību, tas nozīmēja, ka lācim vajag tikai paņemt metāla ga­balu nagos, pagrozīt šā un tā, salocīt, pārvilkt ar ķepu pāri, un metāls jau bija izlocīts pēc vajadzības. To viņš ari darīja atlocīja malas, lai izveidotu sānus, tad iz­gatavoja tam piemērotu vāciņu. Pēc Liras lūguma Joreks pagatavoja divas šādas kārbiņas: vienu tabakas kārbas lielumā, bet otru tik lielu, lai tajā ietilptu iepriekšējā un lai to vēl varētu piebāzt ar vilnas kuš­ķiem, sūnu un ķērpi, tos cieši sablīvējot skaņas slāpē­šanai. Kad bundža bija aiztaisīta, tā bija tādas pašas formas un tikpat liela kā aletiometrs.

Kad tas bija izdarīts, meitene apsēdās blakus Jore­kam Bērnisonam, kurš grauza ziemeļbrieža kāju, sa­salušu cietu kā koks.

-   Jorek, viņa jautāja, vai ir grūti, ja nav dēmona? Vai tu nejūties vientuļš?

-   Vientuļš? lācis atvaicāja. Nezinu. Viņi saka, ka ir auksts. Es nezinu, kā ir tad, kad ir auksts, jo man nesalst. Tāpat es nezinu, ko nozīmē būt vientuļam. Lāči ir dzimuši vientuļi.

-   Un kā ar Svalbāras lāčiem? meitene jautāja. Tur taču to ir tūkstošiem, vai ne? Tā vismaz es dzirdēju.

Viņš neatbildēja, ziemeļbrieža ciskas locītava pār­lūza viņa ķepās ar lūstoša koka troksni.

-    Piedod, Jorek, Lira teica. Es ceru, ka neesmu tevi aizvainojusi. Man vienkārši gribas zināt. Redzi, mani tas ārkārtīgi interesē, jo Svalbārā ir mans tēvs.

-   Kas ir tavs tēvs?

-    Lords Ezriels. Redzi, viņi tur viņu Svalbāras cie­toksnī. Es domāju, ka Gobleri manu tēvu nodeva un uzpirka lāčus, lai tie turētu viņu cietumā.

-   Es nezinu. Es neesmu Svalbāras lācis.

-   Es domāju, ka tu esi…

-   Nē. Es biju Svalbāras lācis, bet nu vairs neesmu. Mani par sodu izsūtīja, jo es nogalināju citu lāci. Tāpēc man atņēma dienesta pakāpi, bagātību un ieročus un mani izsūtīja dzīvot cilvēku pasaulē un cīnīties, ja kāds man par to maksā, vai arī darīt vienkāršus darbus un atmiņu slīcināt spirtā.

-   Kāpēc tu nogalināji to lāci?

-   Dusmās. Mēs, lāči, protam noslāpēt savas dusmas citam pret citu, bet es izgāju no rāmjiem. Tāpēc es viņu nogalināju un par to tiku sodīts.

-     Un tu taču biji bagāts un ar augstu dienesta pakāpi, Lira teica ar apbrīnu. Tieši tāpat kā mans tēvs, Jorek! Tāpat bija ar viņu, kad es piedzimu. Lords Ezriels arī kādu nogalināja, un viņam par to atņēma visu bagātību. Tomēr tas bija krietni sen, pirms viņu ieslodzīja Svalbāras cietoksnī. Es neko nezinu par Svalbāru, izņemot to, ka tā atrodas vistālākajos zie­meļos… Vai tur visu klāj ledus? Vai var tikt pāri aizsa­lušajai jūrai?

-   No krasta puses ne. Dienvidu pusē jūra šur tur ir aizsalusi, šur tur nav. Jums vajadzēs laivu.

-   Vai varbūt gaisa balonu.

-Jā, der arī balons, tikai tad vajadzīgs pareizais vējš.

Lācis turpināja grauzt ziemeļbrieža cisku, un Liras prātā patvaļīgi ienāca kāds priekšstats — viņa atcerējās raganu baru naksnīgajās debesīs, bet skaļi to nepiemi­nēja. Tā vietā viņa turpināja izprašņāt Joreku Bērnisonu par Svalbāru un ar lielu interesi klausījās lāča stāstus par lēni slīdošajiem šļūdoņiem, klintīm un pel­došajiem ledus gabaliem, uz kuriem gulšņā simti un vairāk kotiku, vai jūrā ņudzošajiem roņu bariem un valzirgiem, kas ledainā ūdenī klabina savus garos, bal­tos ilkņus; par plašo, drūmo, dzelžaino krastu, puskilo­metru augstām un vēl augstākām klintīm, kur ligzdas vija un pa gaisu drāzās šmucīgie klinšu grifi; par ogļraktuvēm un ugunsšahtām, kur kalējlāči izkala biezas tērauda loksnes un gatavoja no tām bruņas…

-   Ja viņi tev atņēma bruņas, Jorek, kur tad tu ņēmi šīs?

-    Es pats tās izgatavoju Novaja Zemļā no debesu metāla. Līdz tam es jutos nepilnīgs.

-   Tātad lāči var paši sev izgatavot dvēseles… meitena noteica. Pasaulē nu gan bija daudz, ko uzzināt. Kas ir Svalbāras karalis? viņa turpināja. Vai lāčiem ir karaļi?

-   Viņu sauc Jofurs Raknisons.

Šis vārds Lirai izklausījās pazīstams. Viņa bija to agrāk dzirdējusi, bet kur? No lāča ne un arī ne no ģip­tiešiem. Jā, šo vārdu bija pieminējuši mācībspēki, kāds no pedantiskajiem, slinki augstprātīgajiem, kāds no Džordanas koledžas. Meitene vēlreiz sasprindzināja atmiņu. Jā, nu viņa atcerējās!