Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Vēlāk Panteleimons teica: Atceries, kad viņas dēmonam visa spalva sacēlās gaisā? Es biju aiz viņa un redzēju, ka saimniece sagrāba šo aiz kažoka tik stipri, ka pirkstu kauliņi palika balti. Tu to nevarēji redzēt. Tikai pēc ilga laika spalva atkal nolaidās. Man šķita, ka viņš tev klups virsū.

Bez šaubām, tas bija dīvaini, bet neviens no viņiem nesaprata, ko tas varētu nozīmēt.

Visbeidzot, vēl bija cita veida mācībstundas, kas tika pasniegtas tik smalki un maigi, ka tās nemaz nelikās kā mācības. Kā izmazgāt matus, kā noteikt, kādas krāsas kuram piestāv, kā pateikt "nē" tik valdzinoši, lai otrs neapvainotos, kā uzklāt lūpu krāsu, pūderi, kā iesmar­žoties. Patiesību sakot, Koulteres kundze šīs gudrības Lirai nemācīja tieši, bet zināja, ka Lira vēro viņu sapošamies. Tāpēc sieviete gādāja, lai meitene redzētu, kur glabājas viņas kosmētika, un ļāva šad tad to lietot un izmēģināt.

Laiks gāja, un rudeni pamazām nomainīja ziema. Lira šad tad iedomājās par Džordanas koledžu, bet tā likās tik maza un klusa salīdzinājumā ar aktīvo dzīvi, kāda viņai bija pašlaik. Tikpat bieži meitene iedomājās arī par Rodžeru, bet tad bija jāiet uz operu vai jāuz­laiko jaunā kleita, vai jāapmeklē Karaliskais Arktikas institūts, un viņa atkal par zēnu aizmirsa.

Kad Lira šeit bija nodzīvojusi kādas sešas nedēļas, Koulteres kundze nolēma sarīkot kokteiļu vakaru. Lira domāja, ka Koulteres kundzei ir kāds iemesls svinībām, lai gan viņa neko tādu nebija minējusi. Sieviete pasūtīja puķes, kopā ar saimniecības vadītāju izvēlējās kanapē maizītes un dzērienus un ziedoja veselu vakaru, lai kopā ar Liru sastādītu ielūdzamo viesu sarakstu.

Mums jāielūdz arhibīskaps. Es nevaru viņu neai­cināt, lai gan viņš ir vecs, nejauks snobs. Lords Borīls pašlaik ir pilsētā, viņš gādās par jautrību. Tad princese Postņikova. Kā tev liekas, vai mums nevajadzētu uzai­cināt Ēriku Andersonu? Man šķiet, ka būtu tā kā laiks viņu iesaistīt…

Ēriks Andersons bija moderno deju speciālists. Lirai nebija ne jausmas, ko nozīmē "iesaistīt", bet viņai pa­tika, ka arī viņas viedoklis tiek ņemts vērā. Meitene cī­tīgi pierakstīja visus Koulteres kundzes nosauktos vār­dus, cīnīdamās ar pareizrakstību, un tad atkal svītroja arā, kad dāma tomēr izlēma kādu neielūgt.

Kad Lira devās pie miera, Panteleimons no spilvena čukstēja:

-   Viņa nemaz nedomā braukt uz ziemeļiem! Viņa te kvernēs visu laiku! Kad mēs bēgsim prom?

-   Domā gan, Lira atčukstēja. Tev Koulteres kun­dze vienkārši nepatīk. Žēl gan. Man viņa patīk. Un kā­pēc gan lai viņa mums mācītu navigāciju un visu pā­rējo, ja nedomātu vest mūs uz ziemeļiem?

-   Lai iemidzinātu tavu pacietību, tas arī viss. Tev ne­maz nepatīk piedalīties kokteiļu vakarā kā rātnai un jaukai meitenei. Viņa vienkārši tevi grib padarīt par paklausīgu rotaļlietiņu.

Lira pagrieza muguru un aizvēra acis. Bet Panteleimonam bija taisnība. Meiteni nomāca šī pieklājīgā izturēšanās, un viņa nejutās brīvi, lai cik grezna dzīve šī bija. Lira atdotu visu, lai varētu pavadīt dienu kopā ar saviem draugiem Oksfordas dauzoņām, kaujoties māla bedrēs un skraidot gar kanālu. Tas, kas spieda viņu būt pieklājīgai un uzmanīgai pret Koulteres kundzi, bija mokošā cerība nokļūt ziemeļos. Varbūt viņi satiks lordu Ezrielu. Varbūt viņš un Koulteres kundze iemīlēsies, apprecēsies un adoptēs Liru, tad kopā varētu doties atbrīvot Rodžeru no Gobleriem.

Pēcpusdienā, kad bija paredzēts kokteiļu vakars, Koulteres kundze aizveda Liru pie moderna friziera, un viņš sakopa un ieveidoja viņas nepaklausīgos, tumši blondos matus, apgrieza un nopulēja nagus un pat ne­daudz uzkrāsoja acis un lūpas, lai parādītu, kā tas jā­dara. Tad viņas devās pakaļ jaunajai kleitai, ko Koul­teres kundze bija meitenei pasūtījusi, kā arī nopirkt īstas ādas kurpes, un tad jau bija laiks doties atpakaļ uz dzīvokli, sakārtot ziedus vāzēs un pārģērbties.

-    Ne jau plecu somu, dārgā, teica Koulteres kun­dze, kad Lira iznāca no savas istabas, starodama pie­vilcībā.

Lira bija paņēmusi mazo, balto plecu somu, ko viņa mēdza nēsāt līdzi visur, lai aletiometrs vienmēr būtu pie rokas. Koulteres kundze, kārtojot rožu pušķi vāzē, pama­nīja, ka meitene nekustas un cieši lūkojas uz durvīm.

-     Nu, lūdzu, Koulteres kundze, man tā patīk šī soma!

-    Ne jau telpās, Lira. Tas taču ir smieklīgi nēsāt plecu somu pašas mājās. Liec to tūlīt nost un nāc man palīgā uzlikt glāzes…

Ne tik daudz viņas īgnais tonis, kā frāze "pašas mājās" izsauca stūrgalvīgu Liras pretestību. Pantelei­mons aizlidoja līdz durvīm un vienā mirklī pārvērtās par sesku, uzmestu kūkumu glauzdamies gar meitenes baltajām zeķītēm. Tā iedrošināta, Lira teica:

-    Bet soma nevienam netraucēs. Un tā ir gandrīz vienīgā lieta, ko man patīk nēsāt. Pēc manām domām, tā tiešām der…