Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Kā tu domā: ko direktors gribēja teikt par tēvoci Ezrielu? viņa jautāja.

-     Varbūt mums aletiometrs jāpaslēpj un jāatdod viņam.

-     Bet direktors taču pats gribēja viņu noindēt! Varbūt tieši otrādi. Varbūt viņš gribēja, lai mēs to viņam nedodam.

-   Nē, Panteleimons atbildēja, direktors teica, lai mēs to slēpjam no viņas…

Pie durvīm viegli pieklauvēja.

Koulteres kundze sacīja: Lira, tavā vietā es izslēg­tu gaismu. Tu esi nogurusi, bet rīt mūs gaida daudz darīšanu.

Lira ātri pabāza aletiometru zem segas.

-   Labi, Koulteres kundze, viņa noteica.

-   Nu tad arlabunakti!

-   Arlabunakti!

Lira atslīga gultā un nodzēsa gaismu. Bet, pirms iemigt, meitene katram gadījumam pabāza ale­tiometru zem spilvena.

5 Kokteiļu vakars

Nākamajās dienās Lira visur gāja kopā ar Koulteres kundzi, it kā sieviete būtu viņas dēmons. Koulteres kundze pazina ļoti daudz cilvēku, ko satika visdažā­dākajās vietās. Rīta pusē bija paredzēta ģeogrāfu sanāk­sme Karaliskajā Arktikas institūtā, kur Lira sēdētu klāt un klausītos. Tad Koulteres kundzei būtu kas pārrunā­jams ar kādu politiķi vai ierēdni, ar kuru kopā tiktu ēstas pusdienas smalkā restorānā, kur Lirai pievērstu sevišķu uzmanību un pasūtītu ēdienus īpaši viņai. Meitene iemācītos, piemēram, ēst sparģeļus vai uzzinātu, kā garšo smalkmaizītes. Tad pēcpusdienā viņas varētu iet iepirk­ties, jo Koulteres kundzei jāgatavojas ekspedīcijai, un bija taču jāiepērk zvērādas, impregnēti audumi un ūdensiz­turīgi apavi, kā arī guļammaisi, naži un rasēšanas piederumi, kas priecēja Liras sirdi. Pēc tam viņas varētu doties padzert tēju un tikties ar dažām dāmām, kas ir tik­pat labi ģērbušās kā Koulteres kundze, ja arī ne tik skaistas vai koptas kā viņa. Tās bija dāmas, kas tik ļoti atšķīrās no sieviešu kārtas skolmeistarēm, ģiptietēm un koledžas kalpotājām, kuras šķita esam bezdzimuma būt­nes bez tādām izcilām īpašībām kā elegance, šarms un grācija. Lira tiktu skaisti saģērbta šiem notikumiem, un dāmas viņu lutinātu un iesaistītu savās elegantajās, smalkajās sarunās, kuru vienīgais temats bija citi cilvēki: tāds un tāds mākslinieks, politiķis vai kāds mīlas pāris.

Un, kad pienāktu vakars, Koulteres kundze Liru varētu aizvest uz teātri. Arī tur būtu daudz smalku cilvēku, ar

kuriem tērzēt un kurus apbrīnot, jo izskatījās, ka Koul­teres kundze pazina visus ietekmīgos Londonas ļaudis.

Starplaikos starp visiem šiem pasākumiem Koul­teres kundze mācītu viņai ģeogrāfijas un matemātikas pamatus. Lirai šajās zinībās bija lieli robi to varētu salīdzināt ar peles iegrauztu pasaules karti, jo Džordanas koledžā viņa tika skolota epizodiski un bez jebkādas sistēmas. Kāds no jaunākajiem zinātniekiem tika norīkots sadabūt viņu rokā un apmācīt tādās un tādās zinībās. Stundas notika aptuveni kādu sasprin­gtu nedēļu, līdz meitene, skolotājam par atvieglojumu, "aizmirsa" uz tām ierasties. Vai arī skolotājs aizmirsa, kas viņam īsti jāmāca, un ilgstoši "borēja" meitenei sava zinātniskā darba tēmu, kāda nu tai mirklī bija. Nebija nekāds brīnums, ka Liras zināšanas bija frag­mentāras. Viņa daudz zināja par atomiem un elemen­tārdaļiņām, magnētiskiem lādiņiem, četru veidu pamatmijiedarbibām un citiem eksperimentālās teoloģi­jas jautājumiem, bet pilnīgi neko par Saules sistēmu. Taisnību sakot, kad Koulteres kundze to noprata un iz­skaidroja, kā Zeme un pārējās piecas planētas griežas ap Sauli, Lira par to smējās kā par joku.

Taču viņa arī nodemonstrēja, ka kaut ko tomēr zina. Kad Koulteres kundze stāstīja par elektroniem, Lira zinoši noteica: Jā, tās ir negatīvi lādētas daļiņas. Kaut kas līdzīgs Putekļiem, tikai Putekļi nav lādēti.

Tiklīdz Lira to pateica, Koulteres kundzes dēmons nosnaikstīja kaklu, lai palūkotos uz meiteni, un zeltai­nais mazā ķermenīša apmatojums spīdot saslējās gaisā, it kā pērtiķis pats būtu uzlādēts. Koulteres kun­dze uzlika roku viņam uz muguras.

-   Putekļi? sieviete jautāja.

-   Jā. Tie kosmosa Putekļi, vai zināt.

-   Ko tu zini par Putekļiem, Lira?

-   Nu, to, ka tie nāk no kosmosa un izgaismo cilvē­kus, ja tos aplūko caur īpašu fotoierīci. Tikai bērnus ne. Bērnus tie neietekmē.

-   Kur tu to uzzināji?

Nu Lira aptvēra, ka istabā iestājies saspringts klu­sums, jo Panteleimons viņas klēpī bija saritinājies kā sermuliņš un briesmīgi trīcēja.

-   To es dzirdēju Džordanas koledžā, — Lira izvairīgi atteica. Aizmirsu, kurš to teica. Laikam kāds no zi­nātniekiem.

-   Vai tu to dzirdēji kādā mācību stundā?

-   Jā, tā varētu būt. Vai arī garāmejot kādā sarunā. Jā. Laikam tā tas bija. Tas zinātnieks laikam bija no Jaunās Dānijas, viņi ar Čaplinu runāja par Putekļiem, un es vienkārši gāju garām. Man tas šķita interesanti, un es ieklausījos. Jā, tā tas bija.

-   Skaidrs, noteica Koulteres kundze.

-   Vai tā ir taisnība, ko viņš teica? Vai es to nepareizi sapratu?

-   Nu, es nezinu. Tu zini daudz vairāk nekā es. Labi, atgriezīsimies pie elektroniem…