Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Pēc pusdienām Koulteres kundze parādīja Lirai da­žas no vērtīgākajām Arktikas relikvijām, kas glabājās institūta bibliotēkā, harpūnu, ar kuru tika nogalināts lielais valis Grimsdūrs; akmeni ar iegravētu uzrakstu nesaprotamā valodā, kas bija pētnieka lorda Rukha rokā, kad viņu atrada vienu, nosalušu savā teltī; šķil­tavas, ko lietojis kapteinis Hadsons savā slavenajā ceļojumā uz Van Tīrena zemi. Par katru relikviju dā­mai bija atsevišķs stāsts, un Liras sirds vai salēcās cieņā pret šiem lielajiem, drosmīgajiem, senajiem va­roņiem.

Pēc tam viņas devās iepirkties. Viss šajā neparastajā dienā Lirai bija kaut kas jauns, bet iepirkšanās bija vissatriecošākā. Ieiet plašajā ēkā, kurā atradās milzums skaistu drēbju, kur personāls atļāva tās uzlaikot, kur varēja lūkoties uz sevi spogulī… Un drēbes bija tik skaistas… Lirai drēbes parasti iedeva Lonsdeilas kundze, un liela daļa no tām bija valkātas un lāpītas. Reti kad viņa tika pie jaunām drānām, un, ja tika, tad tās bija domātas ērtai valkāšanai, nevis lai labi izskatītos. Nekad neko Lira nebija izvēlējusies pati. Bet tagad uzklausīt, kā Koulteres kundze iesaka to, slavē šo un maksā par visu, un vēl un vēl…

Kad viņas beidzot izgāja no veikala, Lira bija piesārtusi, un meitenes acis nogurumā spīdēja. Koulteres kundze lielāko uzlaikoto drēbju daļu bija likusi iesaiņot un nogādāt mājās, sev līdzi viņas paņēma vien pāris lietu. Tad viņas devās atpakaļ uz dzīvokli.

Nu sekoja vanna ar smaržīgām putām. Koulteres kundze ienāca vannas istabā, lai izmazgātu Lirai ma­tus, un viņa jau nu neplēsa un neberza kā Lonsdeilas kundze. Viņa bija maiga. Panteleimons ar majestā­tisku ziņkāri vēroja notiekošo, līdz Koulteres kundze palūkojās uz viņu. Dēmons saprata, ko viņa domā, un pazemīgi novērsās no šīs sievišķās burvības, kā to da­rīja zeltainais pērtiķis. Nekad agrāk Panteleimonam nebija jānovērš skatiens no Liras.

Pēc vannas tika pasniegts silts dzēriens no piena un zāļu tējām, tad jauns flaneļa naktskrekls ar puķainu rakstu un robotu apakšmalu, aitādas čības maigi zilā krāsā, un uz gultu!

Ak, cik šī gulta bija mīksta! No naktslampiņas plūda tik maiga gaisma! Un guļamistaba bija iekārtota tik mājīgi, ar nelieliem skapīšiem un mazu galdiņu, kura atvilktnēs tiks saliktas viņas jaunās drēbes, un paklājs no vienas sienas līdz otrai, un jauki aizkari ar zvaig­znītēm, mēnestiņiem un planētām! Lira gulēja kā sa­stingusi, pārāk nogurusi, lai spētu aizmigt, pārāk pār­ņemta, lai kaut ko jautātu.

Kad Koulteres kundze bija klusi novēlējusi viņai labu nakti un aizgājusi, Panteleimons paraustīja meiteni aiz matiem. Lira gaiņāja dēmonu prom, bet tas čukstēja:

Kur ir tā lieta?

Meitene uzreiz saprata, ko viņš domā. Viņas vecais, noplukušais mētelis karājās skapī. Jau pēc dažām se­kundēm Lira bija atpakaļ gultā un, kājas sakrustojusi, sēdēja lampas gaismā, bet Panteleimons cieši vēroja, kā viņa attin melno samta drēbi un aplūko priekšmetu, ko bija iedevis direktors.

-   Kā viņš to nosauca? meitene čukstēja.

-   Aletiometrs.

Nebija jēgas vaicāt, ko tas nozīmē. Aletiometrs smagi gulēja viņas plaukstās, kristāla virsma spīdēja, misiņa mehānisms smalki pulsēja. Šis priekšmets ļoti atgādināja pulksteni vai kompasu, jo tam bija uz ciparnīcu vērsti rādītāji, bet stundu vai debespušu vietā bija dažādi mazi zīmējumi, katrs no tiem izstrā­dāts ar ārkārtēju precizitāti, kā ar vissmalkāko un tie­vāko sabuļa akotu apgleznots ziloņkauls. Viņa grozīja ciparnīcu, lai aplūkotu zīmējumus tuvāk. Tur bija enkurs, smilšu pulkstenis, virs kura atradās galvas­kauss, vērša figūra, bišu strops… Pavisam kopā trīs­desmit seši zīmējumi, un viņai nebija ne jausmas, ko tie varētu nozīmēt.

-    Re, kur skrūvīte, teica Panteleimons. Pamē­ģini, vai to nevar uzgriezt.

Tur tiešām bija trīs mazas skrūvītes, un katra bija savienota ar vienu no trim īsākajiem rādītājiem, kas virzījās pa ciparnīcu, klusi, vienmērīgi tikšķot. Rādī­tājus varēja noregulēt pret jebkuru no zīmējumiem, un, kad tie bija uzstādīti tieši pret zīmējuma centru, tie nekustējās.

Ceturtais rādītājs bija garāks un tievāks, un šķita, ka tas ir izgatavots no cietāka materiāla nekā pārējie. Tā darbību Lira nespēja kontrolēt rādītājs kustējās haotiski kā kompasa adata, tikai tas neapstājās.

-   Izskaņa "-metrs" nozīmē, ka tas mērī, teica Pante­leimons. — Tāpat kā termometrs. To mums teica Čaplins.

-   Jā, bet tas jau nav tas svarīgākais, meitene at­čukstēja. Kā tu domā: ko tas mērī?

To nu neviens no viņiem nespēja iedomāties. Lira krietnu laiciņu nopūlējās, grozot rādītājus no viena simbola uz nākamo (eņģelis, bruņucepure, delfīns, glo­buss, lauta, kompass, svece, zibens, zirgs), un vēroja, kā garākais no tiem šaudās sev vien zināmā virzienā. Lai gan meitene neko nesaprata, viņu ieintriģēja un pārsteidza mehānisma komplicētība un detaļas. Pan­teleimons pārvērtās par pelīti, lai piekļūtu tuvāk priekšmetam, un uzlika mazās ķepiņas uz tā malas. Podziņām līdzīgās melnās acis ziņkāri spīdēja, kad viņš vēroja rādītājus kustamies.