Zibens zaglis

No sejas viņam nebija nolasāms itin nekas, taču man uzmācās sajūta, ka salīdzinājumā ar augļu kioska večiņām misis Dodsa bijusi sīka vienība. — Vienkārši pasaki, ko redzēji, — viņš atkārtoja.

—   Tā, kas vidū, izvilka šķēres un pārgrieza dziju. Aizmiedzis acis, Grovers nokustināja pirkstus kā

pārkrustīdamies, tomēr ne gluži. Tas žests bija citāds — kaut kas gandrīz… senāks.

—   Tu redzēji, kā viņa pārgriež pavedienu, — viņš noteica.

—  Nūja. Un kas par to? — Bet, kolīdz to izteicu, sa­pratu, ka laikam nebūs vis nekāda joka lieta.

—    Nevar būt, — Grovers nokunkstēja un ņēmās košļāt īkšķi. — Kaut nu neiznāktu kā izgājšreiz.

—  Izgājšreiz?

—    Mūždien tā sestā klase. Nevar tikt tālāk par sesto.

—  Grover, — es iesaucos, nupat jau krietni sabijies. — Par ko tu runā?

—   No autoostas es tevi pavadīšu līdz mājas durvīm. Sarunāts? Apsoli?

Lūgums izklausījās neparasts, bet nosolījos, ka jā —

labi.

—  Tā ir kāda māņticība vai kā? — apvaicājos. Klusums.

—    Grover… tas šņaksts, kad pārgriezts pavediens. Vai tas nozīmē, ka ir kāds, kam jāmirst?

Viņš uzmeta man tik sērīgu skatienu, ka šķita — prātā jau pārliek, kādas puķes man vislabāk kraut uz zārka.

TRĪS GROVERS PALIEK PĒKŠŅI BEZ BIKSĒM

Labi, atzīšos: kad tikām līdz autoostai, es no Grovera aizmuku.

Zinu, zinu. Nebija smuki. Bet Grovers jau mani bija galīgi novedis, blenza uz mani kā tādu, kas nāvei parādā, un vienā laidā murmināja: — Nu kāpēc vienmēr tā! — Un: — Kāpēc mūžam sestajā klasē?

Kad Grovers sanervozējās, viņam sāka streikot pūs­lis, tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka pēc tam, kad izkāpām no autobusa, viņš lika man nosolīties, lai pagaidu, un šā­vās uz tualeti. Negaidīju vis — paķēru somu, izspruku laukā un apturēju pirmo taksi, kas brauca uz centru.

— Austrumu simt ceturtās un pirmās stūris, — teicu šoferim.

Daži vārdi par manu māti, iekams esat viņu sasta­puši.

Vārdā viņai Sallija Džeksone, un viņa ir labākais cil­vēks zemes virsū, kas lieku reizi apstiprina manu teo­riju — vislabākajiem cilvēkiem ir pats stulbākais liktenis. Tētis un mamma viņai gāja bojā aviokatastrofā, kad mammai bija pieci gadi, un viņu uzaudzināja tēvocis, kas par audžumeitu diez ko nelikās zinis. Mamma gri­bēja rakstīt romānus, tāpēc nevis mācījās vidusskolā, bet strādāja, lai sapelnītu gana daudz naudas koledžai, kas piedāvāja jēdzīgu apmācības programmu radošajā rakst­niecībā. Tad tēvocim piemetās vēzis, un pēdējā mācību gadā mammai vajadzēja pamest skolu, lai viņu kā nākas aprūpētu. Kad tēvocis nomira, viņa attapās palikusi bez naudas, bez radiem, bez atestāta.

Vienīgais gaišais posms bija laiks, kad viņa satikās ar manu papu.

Viņu es galīgi neatceros — vienīgi to silto mir­dzumu, mazlietiņ to smaidu. Mammai netīk papu pie­minēt, jo viņa uzreiz sabēdājas. Nekādu bilžu viņai ari nav.

Redz, viņi tā arī neapprecējās. Mamma saka — paps esot bijis bagāts un ietekmīgs, tā ka sakaru esot vajadzē­jis turēt noslēpumā. Tad vienudien viņš aizbraucis pāri Atlantijas okeānam kaut kādās svarīgās darīšanās un tā arī nav atgriezies.

Mamma teica — okeānā pazudis bez miņas. Ne jau miris. Bezvēsts prombūtnē.

Viņa strādāja visādus jocīgus darbus, gāja vakarskolā, lai tiktu pie koledžas atestāta, un audzināja mani viena pati. Nemēdza sūdzēties, nepsihoja. Ne reizi. Bet es apzinājos, ka neesmu no vieglajiem bērniem.

Visbeidzot viņa salaulājās ar tādu Gabi Ugliāno, kas pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc mūsu iepazīšanās bija jauks un tūliņ pēc tam atklājās savā patiesajā būtībā kā pirmklasīgs riebeklis. Vēl mazs būdams, es viņu iesaucu par Gabi Smerdeli. Piedodiet, bet tā ir balta patiesība. Tas džeks oda pēc iepelējušas ķiplokainas picas, kas ievīs­tīta piesvīdušās īsbiksēs.

Mēs abi mammas dzīvi padarījām par mokām. Kā Gabe Smerdelis izturējās pret viņu, kā mēs abi plēsāmies… nu, jums pietiks ar to, kas bija, kad pārrados…

Iegāju mūsu dzīvoklītī ar cerību, ka mamma šodien mājās. Taču toviet Gabe Smerdelis viesistabā spēlēja po­keru ar saviem čomiem. Televizorā uzslēgts ņirbēja sporta kanāls. Uz paklāja plājās čipsi un tukšas alus skārdenes.

Knapi pašķielējis, viņš gar lūpu kaktiņā iesprausto cigāru izgrūda: — Ak ta esi mājā?

—  Kur mamma?

—  Darbā, — viņš atteica. — Vai nauda tev ir?

Re, nu. Ne smakas no: laipni sveikts mājās! Cik jauki, ka esi klāt! Kā tev klājies šo pēdējo pusgadu?

Gabe bija pieņēmies svarā. Izskatījās pēc valzirga, kas aplauzis ilkņus un ieģērbies lietota apģērba bodē pirktās drānās. Uz paura viņa bija labi ja trīs mati, visi pārķemmēti pāri plikumam, it kā tas viņu pataisītu smu­kāku vai kaut kā tā.

Gabe strādāja Kvīnsas elektronikas tirdzniecības firmā, taču lielākoties tupēja mājās. Nezinu, kāpēc viņš nebija atlaists jau sen, — nodarbojās tikai ar to, ka krāja pirkuma čekus, tērējoties cigāriem, no kā man metās nelaba dūša, un, protams, alum. Kur nu bez alus! Kad tiku mājās, man mūždien pienācās papildināt viņa azart­spēlēm paredzēto kapitālu. To viņš sauca par mūsu mazo "puišu noslēpumu". Proti, ja es ko izpaustu mammai, viņš man sadotu tā, lai gar acīm metas tumšs.