Zibens zaglis

Visu ceļu Grovers autobusā bažīgi vēroja gan eju, gan pārējos pasažierus. Man iešāvās prātā, ka viņš allaž sanervozējas ārpus Jensijas, it kā gaidīdams, ka nez kas lēksies. Senāk domāju — tas tāpēc, ka viņš bīstas no apcelšanas. Bet autobusā nebija neviena, kas viņu varētu apcelt.

Beidzot vairs nevarēju ciest.

Ieteicos: — Meklē laipnīgās?

Grovers gandrīz izlēca no krēsla. — Kas… ko… tu saki?

Atzinos, ka tai vakarā pirms eksāmena noklausījos sarunu starp viņu un misteru Bruneru.

Groveram noraustījās plakstiņš. — Ko tu dzirdēji?

—  Hmm… necik daudz. Kas ir ar tiem vasaras saul­griežiem?

Viņš saviebās. — Paklau, Persij… Vienkārši uztrau­cos par tevi, ja? Visas tās halucinācijas par dēmoniskām matenes skolotājām…

—  Grover…

—   Un misteram Bruneram stāstīju, ka varbūt esi pārmācījies vai kā, jo tādas misis Dodsas nemaz nav bijis, un…

—  Grover, melošana tev galīgi, galīgi nemaz nepa­dodas.

Viņam piesarka ausis.

No krekla krūškabatas viņš izzvejoja apsmulētu vizītkarti. — Vienkārši paņem šito, ja? Ja nu tev pa va­saru manis ievajagas.

Burti uz kartes vīti un smalki — tīrā mocība manām dislektiskajām acīm, bet pēdīgi saburtoju:

Ģrovers Andervuds

Sargs Ptusdievu kalns ļ Ņujorka (800) 009-0009

—   Kas tas par Pusdievu…

—  Kuš, nesaki skaļi, — viņš ieķilkstējās. — Tur es… esmu vasarās.

Man saplaka dūša. Groveram ir vasaras māja. Savu mūžu nebūtu domājis, ka viņam ģimene ir tikpat turīga kā tiem citiem Jensijā.

—   Labi, — es drūmi novilku. — Tad jau iznāk, ja gribu aizbraukt pie tevis uz to muižu…

Viņš pamāja. — Vai — ja nu pēc manis rodas kāda vajadzība.

—   Kāda vēl vajadzība?

Izlauzās skarbāk, tā nemaz nebiju domājis.

Grovers viscaur piesarka līdz pat gāmuram. — Pa­klau, Persij, taisnību sakot… man… man pienākas tevi tā kā apsargāt.

Blenzu pretim.

Cauru gadu biju kāvies līdz asinīm, lai aizstāvētu viņu pret uzmācīgiem riebekļiem. Naktis nebiju gulējis, raizējoties, diez kā Grovers bez manis iztiks nākamgad. Un tagad viņš iztaisās par tādu, kam pienākoties apsar­gāt mani.

—   Grover, — teicu, — un no kā, lūdzu, tu mani

sargā?

Zem autobusa grīdas kaut kas skaļi iežņerkstējās. No vadības paneļa izvirda melni dūmi, un salonu piestrāvoja puvušu olu smaka. Šoferis nolamājies stūrēja bušu uz ceļmalu.

Labu brīdi žvadzinājies pa dzinēju, šoferis paziņoja, ka visiem jākāpj laukā. Mēs ar Groveru rātni izkāpām līdz ar visiem pārējiem.

Tas bija taisns lauku ceļa gabals — ja iznāk te izkāpt, nav kur piesiet aci. Mūsu ceļa pusē tikai kļavas un no garāmbraucošām mašīnām izmestas drazas. Otrā pusē, viņpus četrām pēcpusdienas saulē sakarsušām asfalta joslām, vecmodīgs augļu kioskiņš.

Pārdošanai izliktā prece mieloja acis: asinssarkaniem ķiršiem, āboliem, valriekstiem un aprikozēm stāv­grūdām pilnas kastes, viena leduskaste pielādēta ar sidra skārdenēm. Pircēja neviena, tikai trīs vecas kundzītes, kas, sasēdušas šūpuļkrēslos kļavas koka paēnā, adīja tik milzīgas zeķes, kādas mūžā nebiju redzējis.

Proti, tās zeķes bija džempera lielumā, tomēr, pēc visa spriežot, zeķes — nekas cits. Kundzīte pa labi adīja vienu. Kundzīte pa kreisi — otru. Tai, kas pa vidu, klēpi milzīgs grozs ar koši zilu dziju. Visas trīs izskatījās mūžvecas — bālas, krunkainas kā sažuvušas vīģes, sir­mie mati atglausti atpakaļ un ar gumiju saņemti astītē, no izbalojušām katūna piedurknēm laukā rēgojās sakal­tušas rokas.

Pats trakākais, ka visas it kā skatījās tieši uz mani.

Pametu skatu uz Groveru, lai kaut ko pateiktu šajā sakarā, un ieraudzīju viņu nobālušu baltu kā palagu. Deguns nervozi raustījās.

—   Grover? — ieteicos. — Eu, vecīt…

—   Tikai nesaki, ka viņas skatās uz tevi. Skatās, ja?

—  Aha. Jocīgi, ne? Domā, tās zeķes man būtu pēc mēra?

—  Nav smieklīgi, Persij. Galīgi nav smieklīgi.

Vecā kundzīte vidū izvilka milzonlgas šķēres —

vienā zeltā un sudrabā, gariem asmeņiem — īstas dzirk­les. Dzirdēju, ka Groveram aizraujas elpa.

—    Kāpsim atpakaļ busā, — viņš man uzsauca. — Nāc!

—   Ko? — pārvaicāju. — Tur iekšā taču vai tūkstoš grādu.

—   Nāc! — Atlauzis vaļā durvis, viņš kāpa salonā, bet es paliku, kur bijis.

Vecās kundzītes otrpus ceļam joprojām blenza kā blenzušas. Vidējā pārgrieza pavedienu, un es tiešām dzirdēju to šņakstu cauri četrjoslu satiksmes troksnim. Abas pārējās saritināja gatavās spoži zilās zeķes, un es paliku minēdams, kam tās īsti domātas: sniega cilvēkam vai Godzillam.

Kad šoferis no busa pakaļpuses izrāva lielu, kūpošu metāla gabalu, mašīna nodrebēja, un dzinējs atkal ierūcās.

Pasažieri uzgavilēja.

—  Jā, johaidī! — šoferis nokliedzās un uzplāja ar ce­puri pa autobusa sāniem. — Visi atpakaļ uz klāja!

Kolīdz izkustējāmies no vietas, mani sāka kratīt dre­buļi, it kā pēkšņi būtu piemetusies gripa.

Grovers neizskatījās ne par matu labāk. Pats trīcēja, zobi klabēja.

—  Grover?

—  Nu?

—   Kāpēc tu man neizstāsti?

Viņš notrauca sviedrus krekla piedurknē. — Persij, ko tu redzēji tur, tajā augļu kioskā?

—  Tu domā vecās kundzītes? Un kas tur tāds, vecīt? Viņas taču nav tādas kā… misis Dodsa, ko?