Zibens zaglis

Parasti nemēdzu noklausīties, bet mēģiniet jūs ne­noklausīties, ja dzirdat savu labāko draugu jūs apsprie­žam sarunā ar kādu, kas ir no lielajiem.

Pielavijos tuvāk.

—  …ja viņš pa vasaru paliks viens, — Grovers turpi­nāja. — Laipnīgā skolā? Tagad zinām droši, bet arī ci­tiem tas zināms…

—   Ja sasteigsim, būs tikai ļaunāk, — sacīja misters Bruners. — Zēnam vajag nobriest.

—   Bet vairs nav laika. Vasaras saulgrieži…

—   Būs jāpārcieš bez viņa, Grover. Lai viņš padzīvo neziņā, kamēr var.

—  Ser, es viņu redzēju…

—   To viņš izsapņojis, — misters Bruners nepiekā­pīgi atsacīja. — Migla, kas uzlaista audzēkņiem un pa­sniedzējiem, viņā iedvesīs to kā pārliecību.

—  Ser, es… es vairs nevaru atļauties nošaut greizi. — Grovers bija satraukumā aizelsies. — Jūs zināt, ko tas nozīmē.

—   Tu esi labi strādājis, Grover, — misters Bruners laipni sacīja. — Man pienācās saredzēt, kas viņa tāda ir. Tagad vienkārši darīsim visu, lai Persijs paliktu dzīvajos līdz nākamajam rudenim…

Mitoloģijas grāmata izvēlās man no rokām un ar blīkšķi nokrita uz grīdas.

Misters Bruners apklusa.

Sirds man sitās kā traka. Savācis grāmatu, žagos projām pa gaiteni.

Pār mistera Brunera kabineta stiklotajām durvīm pārslīdēja ēna — stipri lielāka nekā tāda, ko varētu mest mans pie invalīdu ratiņiem piekaltais skolotājs, un rokā tai bija kaut kas, kas aizdomīgi izskatījās pēc strēlnieka loka.

Atrāvu pirmās durvis, kas gadījās ceļā, un iespruku iekšā.

Pār skaustu man noritēja sviedru lāse.

Kaut kur gaitenī ierunājās misters Bruners. — Nē, nekas, — viņš nomurmināja. — Kopš ziemas saulgrie­žiem man nervi galīgi čupā.

—  Man arī, — piebalsoja Grovers. — Bet es būtu va­rējis zvērēt, ka…

—   Ej nu atpakaļ uz guļamistabu, — teica misters Bruners. — Tev rit gara diena — eksāmeni.

—  Lieki piebilst.

Mistera Brunera kabinets ieslīga tumsā.

Es, tumsā tupēdams, gaidīju bezgalīgi ilgi.

Galu galā izšmaucu gaitenī un jozu atpakaļ uz mūsu istabu.

Grovers zvilnēja, atlaidies gultā, un šķirstīja latīņu valodas pierakstus, it kā augu vakaru nebūtu izkustējies no vietas.

—   Čau, čau, — viņš pievērsa man duļķainu ska­tienu, — eksāmenam esi gatavs?

Neko neatbildēju.

—  Izskaties briesmīgi. — Viņš savilka pieri krunkās. — Kas ir?

—  Vienkārši… esmu saguris.

Aizgriezos, lai viņš neredz manu seju, un sāku pos­ties uz gulētiešanu.

Pats nesapratu, ko tādu lejstāvā noklausījos. Gribē­jās noticēt, ka visu esmu tikai iedomājies.

Viens gan bija skaidrs: Grovers ar misteru Bruneru mani aizmuguriski aprunāja. Un abi bija vienisprātis, ka man draud kaut kādas briesmas.

Nākamās dienas pēcpusdienā, kad trīs stundas la­tīņu valodas eksāmena bija aiz muguras un no visiem tiem kļūdaini sarakstītajiem grieķu un latīņu vārdiem man acis jau sametušās galīgi raibas, misters Bruners mani pasauca atpakaļ klasē.

Pirmajā mirklī sabijos — viņš droši vien dabūjis zināt, ka es vakarnakt noklausījos, bet, pēc visa spriežot, tā vis nebija.

—  Persij, — viņš teica, — nezaudē dūšu tāpēc vien, ka jāiet projām no Jensijas. Tas… tas ir uz labu.

Balss viņam bija laipna, tomēr vārdi man lika sa­traukties. Viņš gan runāja klusu, bet pārējie, kas vēl rakstīja eksāmena darbu, noteikti varēja dzirdēt. Nensija Bobofita nosmīnējusi sarkastiski nošmūkstināja lūpas uz manu pusi.

Es nobubināju: — Skaidrs, ser.

—    Ar to es gribu teikt… — Misters Bruners savā krēslā vizinājās te drusku uz priekšu, te atpakaļ, it kā ne­zinātu, ko sacīt. — Te tev nav īstā vieta. Tā būtu noticis drīzāk vai vēlāk.

Man acis sakāpa asaras.

Mans mīļākais skolotājs visas klases priekšā klāstīja, ka esmu par dumju. Cauru gadu daudzinājis, ka man tic, viņš tagad paziņoja, ka tas, ka tieku izsperts laukā, bijis kas neizbēgams.

—  Jā, — es trīsēdams atsaucos.

—   Nē, nē, — misters Bruners turpināja. — Nūū, pie velna! Es gribu teikt, ka tu… Persij, tu neesi no normāla­jiem. Par to nevajag…

—   Paldies, — man izspruka. — Lielais paldies, ser, ka atgādinājāt.

—   Persij…

Bet no manis jau vairs nebija ne miņas.

Mācību gada pēdējā dienā tūcīju drēbes čemodānā.

Visi citi plēsa jokus, apsprieda vasaras plānus. Viens braukšot pārgājienā uz Šveici. Otrs mēnesi kuģošot pa Kārību jūru. Mēs visi bijām mazgadīgi grūti audzināmie, es tāds pats, taču viņi bija no bagātajiem mazgadīgajiem grūti audzināmajiem. Viņiem tēti bija izpilddirektori, sūtņi vai slavenības. Es nebiju nekas, cēlies no ģimenes, kur neviens nav nekas.

Kad vajadzēja atbildēt, ko es darīšu vasarā, teicu, ka braukšu atpakaļ uz pilsētu.

Noklusēju, ka droši vien vajadzēs piestrādāt — staidzināt suņus vai tirgot preses abonementus un brīvajos brīžos kreņķēties, kurā skolā lai piesakos uz nākamo gadu.

— Oho! — viens džeks izsaucās. — Superīgi!

Tad viņi atsāka savas pļāpas, it kā manis vispār ne­kur un nekad nebūtu bijis.

Atvadīties bail bija vienīgi no Grovera, bet izrādījās, kas tas ir lieki. Viņš bija nopircis biļeti uz to pašu Manhetenas autobusu, tā ka mēs abi braucām reizē.