Zibens zaglis

Pēdīgi saņēmu dūšu un pajautāju par to, kas man te, Montokā, vienmēr stāvēja prātā: par tēvu. Mammai acīs sakāpa asaras. Lēsu, ka tūliņ viņa klās vaļā to pašu, ko vienmēr, bet šajā stāstā es biju gatavs klausīties bez gala.

—    Viņš bija mīļš, Persij, — viņa sacīja. — Liela auguma, izskatīgs un spēcīgs. Taču vienlaikus maigs. Zini, tev ir viņa tumšie mati un zaļās acis.

Mamma izķeksēja no turzas zilu karameli. — Kaut viņš tevi tagad redzētu, Persij! Būtu ar ko lepoties.

Aizdomājos, diez kāpēc viņa tā saka. Kādā ziņā es būtu tik lielisks? Biju ar disleksiju sirgstošs, hiperaktīvs puika, kam sekmju lapā knaps četrinieks, sešu gadu laikā sesto reizi izsviests no skolas.

—   Cik man bija gadu? — vaicāju. — Tas ir… kad viņš aizbrauca?

Mamma vērās liesmās. — Pie manis viņš bija tikai vienu vasaru, Persij. Tepat, šajā pludmalē. Šajā mājiņā.

—  Bet… viņš mani mazu redzēja?

—  Nē, mīļais. Zināja, ka gaidu mazuli, bet tevi nesa­tika. Viņam vajadzēja doties projām pirms tavas pie­dzimšanas.

To es lūkoju salāgot ar faktu, ka it kā atcerējos… kaut ko sakarā ar tēvu. Siltu starojumu. Smaidu.

Līdz šim biju domājis, ka viņš mani mazu redzējis. Skaidri un gaiši mamma to nebija teikusi, tomēr man bija sajūta, ka tā noteikti bijis. Tagad, kad izrādījās, ka viņš mani nav ne acīs redzējis…

Man bija dusmas uz tēvu. Varbūt dumji, bet es ņēmu ļaunā, ka viņš aizkūlies tajā jūrasbraucienā, tā ari nesadūšojies apprecēt manu mammu. Viņš mūs atstāja, un nu mums te jāmokās ar to smerdeli Gabi.

—   Vai tu mani atkal sūtīsi projām? — es mammai vaicāju. — Uz kādu citu internātu?

Viņa izcēla no liesmām pastilu.

—   Nezinu, mīļais. — Vārdi nāca smagi. — Manu­prāt… manuprāt, kaut kas būs jādara.

—  Jo tu negribi, ka es maisos pa kājām? — Kolīdz to izteicu, nožēloju, ka esmu ko tādu laidis pār lūpām.

Mammai acis pieskrēja asaru pilnas. Saņēmusi manu roku, viņa to cieši saspieda. — Nē, Persij, nē taču! Es… es citādi nevaru, mīļais. Tevis paša labad. Man vajag sūtīt tevi projām.

Šie vārdi man atsauca prātā to, ko teica misters Bru­ners: ka iet projām no Jensijas — tas esot uz labu.

—  Jo es neesmu normāls, — teicu.

—  Persij, tu runā tā, it kā tas būtu kas slikts. Bet pats neapjēdz, cik tu esi svarīgs. Man likās — Jensija specskola ir gana nomaļa vieta. Man likās, ka tur tu beidzot būsi pasargāts.

—  Pasargāts no kā?

Viņa ieskatījās man acīs, un acumirklī uzbrāzās at­miņu vilnis — par visām tām svešādajām, baiļpilnajām reizēm, ko esmu pieredzējis un no kurām dažas biju centies aizmirst.

Kad biju trešajā klasē, rotaļlaukumā man lavījās klāt viens vīrs melnā šinelī. Kad skolotājas piedraudēja saukt policiju, viņš bozdamies aizgāja, bet neviens man neno­ticēja, kad teicu, ka zem platmales redzēju vienu vienīgu aci — pierei pašā vidū.

Pirms tam — tiešām ļoti sen: biju pirmsskolā, un sa­gadījās, ka skolotāja mani uz diendusu nolika gultiņā, kur bija ielīdusi čūska. Mamma kliegšus kliedza, kad, at­nākusi man pakaļ, ieraudzīja mani rotaļājamies ar ļen­ganu, zvīņām klātu virvi: sazin kā ar druknajām maz­bērna roķelēm biju pamanījies čūsku nožņaugt beigtu.

Ik skolā bija lēcies kaut kas šausmīgs, kaut kas drau­dīgs, un man aizvien bija jāpārceļas kur citur.

Zināju, ka vajag izstāstīt mammai par vecajām kun­dzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu mākslas mu­zejā, par manu jokaino halucināciju — kā es ar zobenu sacērtu gabalos savu matemātikas skolotāju. Bet neva­rēju saņemties, lai ko tādu izstāstītu. Man bija savāda priekšnojauta — kolīdz izstāstīšu, mūsu dienām Montokā būs pielikts punkts, un to nu es negribēju.

—   Esmu centusies tevi paturēt tik tuvu klāt, cik vien iespējams, — mamma bilda. — Man teica, ka tā nevajag. Bet bija tikai vēl viena iespēja, Persij, — tā vieta, kurp tevi gribēja sūtīt tēvs. Un es vienkārši… man vienkārši kam tādam pietrūka dūšas.

—  Tēvs gribēja mani sūtīt uz kādu specskolu?

—  Ne jau uz skolu, — viņa klusi atsaucās. — Uz va­saras nometni.

Man sareiba galva. Kāpēc gan tētis — kas neuzkavē­jās pat tik ilgi, lai redzētu mani piedzimušu, — būtu mammu mēģinājis pierunāt kādas vasaras nometnes sa­karā? Un, ja reiz tas bija tik svarīgi, kāpēc viņa par to nav bildusi ne vārda?

—    Piedod, Persij, — mamma teica, pamanījusi manu skatienu. — Bet to man nebija spēka stāstīt. Es… es nespēju tevi turp sūtīt. Varbūt es tevi vairs nemūžam neredzētu.

—   Nemūžam? Bet… ja tā ir tikai vasaras nometne…

Mamma aizgriezās un vērās liesmās, un sejā bija la­sāms — ja prasīšu vēl kaut ko, viņa izplūdis asarās.

Tonakt man rādījās spilgts sapnis.

Jūrā plosījās vētra, un ūdensmalā līdz nāvei kāvās divi brīnumskaisti kustoņi — balts zirgs un zeltains ēr­glis. Ērglis, šaudamies lejup, cirta nagus zirgam purnā. Zirgs dīžādamies spēra ērglim pa spārniem. Cīņas kar­stumā zeme rībēja, un no pazemes irgodamās skanēja baisa balss, kūdīdama abus kauties niknāk.

Es skrēju turp — zināju, ka varu novērst to, ka tie abi nokauj viens otru, bet kājas man bija kā sapītas.

Apzinājos, ka nepagūšu. Redzēju ērgli krītam lejup, knā­bis notēmēts pret zirga ieplestajām acīm, un iekliedzos: nē!