Zibens zaglis

Atdevu misteram Bruneram viņa pildspalvu. Tikai tagad atskārtu, ka tā man aizvien vēl rokā.

—  Skol'tāj, — ierunājos. — Kur tad misis Dodsa?

Viņš vērās pretim pilnīgā neizpratnē. — Kas?

— Tā otrā palīgskolotāja — misis Dodsa. Kas mācīja algebras pamatus.

Saraucis pieri, viņš saslējās — it kā mazliet satrau­cies. — Persij, nekādas misis Dodsas mums šodien līdzi nav bijis. Ciktāl man zināms, arī Jensija skolā tādas mi­sis Dodsas nekad nav bijis. Kā pats jūties?

DIVI TRĪS VECAS KUNDZES ADA NĀVES ZEĶES

Esmu radis ik pa laikam piedzīvot visu ko dīvainu, bet parasti viss bijis uz īsu brīdi. Šobrīd tās halucināci­jas, kas gāja vaļā 24 stundas no vietas un septiņas dienas nedēļā, jau sāka kļūt neciešamas. Līdz pat mācību gada beigām tā vien likās, ka skolā kāds mani tīšuprāt apceļ. Visi izturējās tā, it kā būtu pilnīgi un galīgi pārliecināti, ka misis Ķerra — tā jautrā, gaišmatainā dāmiņa, ko pir­moreiz mūžā ieraudzīju, kad viņa pēc ekskursijas iekāpa mūsu busiņā, — jau kopš Ziemassvētkiem esot mūsu al­gebras pamatu skolotāja.

Mēģināju vienam otram ieminēties par misis Dodsu, lai šos pieķertu melos, bet visi uz mani skatījās tā, it kā es būtu prātu izkūkojis.

Tad gandrīz jau noticēju — tādas misis Dodsas vis­pār nekad nav bijis.

Gandrīz.

Bet Groveram mani neizdevās piemuļķot. Kad pie­minēju misis Dodsu, viņš vispirms saminstinājās un tikai tad paziņoja, ka tādas vispār neesot. Taču zināju, ka viņš melo.

Kaut kas taču bija. Kaut kas taču muzejā notika.

Gremdēties dziļās pārdomās pa dienu nebija laika, bet naktīs misis Dodsa ar visiem tiem nagiem un ādas spārniem rādījās ļaunos murgos, tā ka uztrūkos no miega, noplūdis saltiem sviedriem.

Laiks joprojām bija galīgi jocīgs, un omu tas man nekādi neuzlaboja. Vienunakt negaisa brāzma izgāza man guļamistabas logus. Pēc pāris dienām kilometrus astoņdesmit no Jensija specskolas postažu uzrīkoja vie­suļvētra — spēcīgākā, kāda jebkad pieredzēta Hudzonas ielejā. Starp aktualitātēm, ko apspriedām sociālo zinību stundā, bija neparasti lielais skaits mazgabarīta lid­aparātu, kas togad pēkšņa vēja dēļ iegāzušies Atlantijas okeānā.

Lielākoties sāku justies untumains un viegli aizkaiti­nāms. Atzīmes no četriniekiem noslīdēja līdz trijnie­kiem un divniekiem. Ar Nensiju Bobofitu un viņas draudzenēm kāvos biežāk nekā parasti. Gandrīz katrā stundā tiku izraidīts laukā, gaitenī.

Beidzot, kad mūsu angļu valodas skolotājs, misters Nikols, man vai miljono reizi sāka prasīt, kāpēc es esot par slinku, lai samācītos kaut ko un nokārtotu pareiz­rakstības pārbaudes darbu, es sapsihojos. Nosaucu viņu par sapelējušu puņķi. Pats nezinu, ko tas nozīmē, bet izklausījās labi.

Pēc nedēļas direktors mammai aizsūtīja oficiālu vēs­tuli: nākamajā mācību gadā es Jensija specskolā neesot vēlams.

Jauki, pie sevis noteicu. Jo labāk.

Ilgojos pēc mājām.

Gribēju atkal būt kopā ar mammu mūsu mazajā dzīvoklītī īstsaidas augšgalā, pat ja vajadzētu iet paras­tajā skolā un sadzīvot ar patēvu, kas ir preteklis, un viņa stulbajiem pokera vakariem.

Un tomēr… Jensijā bija šis tas, pēc kā es skumšu. Skats uz mežu pa manas guļamistabas logu, Hudzonas upe tālē, priežu smarža. Skumšu pēc Grovera, kas, lai gan drusku jocīgs, tomēr ir man labs draugs. Nevarēju ne iedomāties, kā viņš nākamo gadu pārcietīs bez manis.

Man pietrūks ari latīņu valodas stundu — mistera Brunera trako turnīra dienu un viņa ticības maniem spēkiem.

Tuvojās eksāmenu nedēļa, un es mācījos tikai latīņu valodu. Joprojām stāvēja prātā mistera Brunera vārdi, ka šis priekšmets man esot dzīvības un nāves jautājums. Nezinu — kāpēc, bet tam jau sāku noticēt.

Eksāmena priekšvakarā tā sanervozējos, ka "Kem­bridžas padomnieku sengrieķu mitoloģijā" aizlidināju pāri visai guļamistabai. Vārdi līda laukā no lappusēm, virpuļoja man galvā, burti griezās riņķī apkārt, it kā vizinādamies uz skrituļdēļa. Es nemūžam neiegaumēšu, ar ko Hirons atšķiras no Hārona vai Polidikts no Polideika. Un vēl tā latīņu darbības vārdu locīšana! Lai paliek.

Mēroju istabu soļiem un jutos tā, it kā man skudras būtu salīdušas zem krekla.

Prātā atausa mistera Brunera nopietnais ģīmis, tūk­stošgadīga veča acis. No jums, Persij Džekson, es sagaidu tikai to labāko.

Uzelpoju ar pilnu krūti. Pacēlu mitoloģijas grā­matu.

Vēl nekad neesmu lūdzis skolotājus palīgā. Varbūt, ja aprunāšos ar misteru Bruneru, viņš man dos vismaz kaut kādas norādes. Ja kas, varu jau iepriekš atvainoties, ka viņa eksāmenā izgāzlšos ar skaļu blīkšķi. Negribas aiziet no Jensija specskolas un atstāt viņu te iedomāja­mies, ka vispār neesmu centies.

Nokāpu lejā, kur skolotājiem kabineti. Teju visi bija tumši un tukši, bet mistera Brunera durvis līdz kājai vaļā, gaismas strēle stiepās pāri gaiteņa grīdai.

Līdz durvju rokturim vēl bija mērojami soļi trīs, kad padzirdēju kabinetā kādu runājam. Misters Bruners kaut ko vaicāja. Un balss, kas neapšaubāmi bija Grovera balss, uz to atbildēja: —…raizējos par Persiju, ser.

Sastingu.