Zibens zaglis

—  Jau eju, mīļais, — viņa vēstīja Gabem. — Mēs te apspriežam to braucienu.

Gabe piemiedza acis. — Braucienu? Tu ko — to tie­šām domāji nopietni?

—  Zināju no sākta gala, — es nomurmināju. — Viņš mums neļaus braukt.

—    Skaidrs, ka ļaus, — mamma rimti atsaucās.

—  Tavs patēvs vienkārši raizējas par naudu. Tas arī viss.

Turklāt, — viņa piebilda, — Gabrielam nenāksies apro­bežoties ar nožēlojamu pupu sautējumu. Es viņam satai­sīšu tādu septiņās kārtās, lai pietiek līdz nākamajai ne­dēļai. Gvakamole. Skābais krējums. īsts mākslas darbs.

Gabe tā kā atmaiga. — Tātad nauda braucienam… nāks no tās, kas paredzēta tev drēbēm, ja?

—  Kā tad, mīļais, — mamma atteica.

—  Un nedomājiet ar manu mašīnu braukāt apkārt — tikai turp un atpakaļ.

—  Būsim ļoti piesardzīgi.

Gabe paieskāja dubultzodu. — Nu, ja tu pasteigtos sabrūvēt to septiņkārtīgo sautējumu… Un ja sīkais atvai­notos, ka izrāva mani no pokera mača…

Vai ja es tev iespertu pa pašu vārīgāko vietu, es no­domāju. Tā, lai tu veselu nedēļu pīksti soprānā.

Bet mammas skatiens brīdināja, lai viņam neaiz­dodu dusmas.

Ko viņa sasējusies ar tādu mūlāpu? Gribējās kliegt. Kāpēc viņai nospļauties par to, ko domāju es?

—   Piedod, — es nomurkšķēju. — Man no sirds žēl, ka izrāvu tevi no tik briesmīgi svarīga pokera mača. Lū­dzu, atgriezies pie tā uz karstām pēdām.

Gabes acis piemiedzās šaurās spraudziņās. Niecīgās smadzenītes acīmredzot pūlējās fiksēt sarkasmu manos vārdos.

—  Nūjā, lai būtu, — viņš nosprieda un devās atpa­kaļ — spēlēt.

—   Paldies tev, Persij, — mamma teica. — Kad tik­sim līdz Montokai, aprunāsimies sīkāk… par to, ko esi man piemirsis pastāstīt, ja?

Uz mirkli viņas skatienā pazibēja tāds kā uztrau­kums — tās pašas bailes, ko manīju Grovera acis, kad braucām busā, — it kā ari mamma būtu sajutusi uzvēdī­jam dīvainu saltumu.

Bet tad viņas sejā jau atkal atgriezās smaids, un es nospriedu, ka laikam būšu maldījies. Sabužinājusi manu ērkuli, viņa devās brūvēt Gabem to septiņkārtu miksli.

Pēc stundas bijām gatavi doties ceļā.

Gabe uz brītiņu atrāvās no pokera spēles, lai noska­tītos, kā es stiepju mammas somas uz mašīnu, tikmēr nemitēdamies gausties un činkstēt, ka viņam līdz pat nākamajai nedēļai laupīta ēst taisītāja un, kas jo svarī­gāk, tas 1978. gada Camaro.

— Lai mašīnai nebūtu ne skrambiņas, gudreli! — Gabe piekodināja, kad krāvu bagāžniekā pēdējo somu. — Ne vissīkākās!

It kā es būtu tas, kas sēdēs pie stūres. Man bija div­padsmit gadu. Bet Gabem kas tāds nebija no svara. Pat ja mašīnu aptaisītu kaija, gan viņš izgudrotu, kā novelt vainu uz mani.

Kamēr noskatījos, kā viņš slāj atpakaļ uz māju, iesvēlos tādās dusmās, ka sastrādāju kaut ko pašam ne­izprotamu. Novēcināju roku, kā biju busā redzējis darām Groveru, it kā atvairot ļaunos spēkus: dūrē sažņaugta roka pie sirds, un tad vēziens uz Gabes pusi. Kāpņu tel­pas durvis aizcirtās ar tādu sparu, ka ieblieza viņam pa pēcpusi, — Gabe aizlidoja augšup pa pakāpieniem, kā izšauts no lielgabala. Var jau būt, ka uzpūta vējš vai sazin kas lēcās eņģēm, bet noskaidrot, kas īsti noticis, man ne­bija ne prātā.

Iekāpu Camaro un teicu mammai, lai bliež pedāli grīdā.

Mūsu noīrētā mājiņa stāvēja dienvidkrastā, nomaļā vietā pašā Longailendas galā. Ar izbalojušiem aizkariem un pa pusei iegrimusi smiltīs, tā izskatījās pēc pasteļkrītiņu kārbiņas. Te gultas mūždien bija pilnas smilšu un skapjos dzīvoja zirnekļi, un ūdens jūrā lielākoties bija par aukstu, lai varētu iet peldēties.

Man tur ļoti patika.

Mēs turp braucām, kopš sevi atceros. Mamma — vēl pirms tam. Skaidri gan nekad netika teikusi, bet es zināju, kāpēc tā jūrmala viņai ir tik īpaša. Tur mamma sapazinās ar manu tēti.

Jo tuvāk Montokai, jo viņa it kā vērtās jaunāka, raižu un darba pilnie gadi no sejas pagaisa bez miņas. Un acis iesvēlās jūraszilas.

Galā tikām saulrietā, atrāvām vaļā visus mājiņas lo­gus un ķērāmies pie ierastajiem uzkopšanas darbiem. Tad aizgājām līdz pludmalei, izbarojām kaijām zilās ku­kurūzas čipsus un paši mielojāmies ar zilām karamelēm, ziliem sālsūdens īrisiem un vēl citiem bezmaksas paraudžiniem, ko mamma bija paņēmusi līdzi no darba.

Man liekas, to ēdamlietu zilo krāsu es mācētu iz­skaidrot.

Redz, Gabe reiz mammai bija pateicis, ka tāda ēdamā nemaz nav. Abi saplēsās, un tobrīd šķita, ka nieks vien ir. Bet kopš tā laika mamma pasāka ēst tikai to, kas ir zils. Cepa zilas dzimšanas dienas tortes. Kūla zileņu kokteiļus. Pirka zilās kukurūzas čipsus un no veikala mājās nesa tikai zilas konfektes. Līdztekus tam, ka viņa bija paturējusi savu meitas uzvārdu — Džeksone, nevis pārsaucās par misis Ugliāno, šis fakts kalpoja par pierā­dījumu tam, ka Gabe mammu nebija nozombējis pavi­sam. Viņā joprojām trīsēja dumpīga stīga — tāda pati kā manējā.

Kad satumsa, iekūrām uguni. Cepām hotdogus un pastilas. Mamma stāstīja, kā bijis, kad viņa bijusi maza — pirms viņas vecāki aizgāja bojā lidmašīnas ka­tastrofā. Stāstīja par grāmatām, ko kādudien saraks­tīs, — kad sapelnīs pietiekami daudz naudas, lai pamestu darbu konfekšu veikalā.