Zibens zaglis

Misters Bruners mūs sapulcēja ap teju četrus metrus augstu akmens stabu, kam galā tupēja sfinksa, un ņēmās stāstīt, ka tas esot kapakmens, stēla, likts par piemiņu meitenei, kas mirusi apmēram mūsu vecumā. Klāstīja par tiem visiem gravējumiem. Centos ieklausīties visā, kas viņam sakāms, jo vispār jau bija interesanti, bet visi čaloja un ikreiz, kad teicu, lai tak aizveras, mūsu palīg­skolotāja, misis Dodsa, pablenza tā, ka mani vai zemē gribētu iedzīt.

Misis Dodsa bija algebras pamatu skolotāja no Džordžijas, vienmēr melnā ādas jakā — lai gan gadu viņai ne mazāk kā piecdesmit. Izskatījās gana draudīga, lai ar Hārlija moci varētu iebraukt tieši skolas mantu skapītī. Jensijā viņa ieradās mācību gada vidū, kad iepriekšējā matenes skolotāja nogūla ar nervu sabru­kumu.

Kopš pirmās dienas misis Dodsa iemīļoja Nensiju Bobofitu un iesvēlās pārliecībā, ka es esmu velna izdzi­mums. Viņa pasāka pret mani pasliet liku pirkstu un medainā balsī teikt: "Nu, mīlīt," un man bija skaidrs, ka priekšā pēcstundas uz visu mēnesi.

Vienreiz, kad viņa līdz pusnaktij man lika dzēst laukā atbildes no vecas matemātikas uzdevumu grāma­tas, es Groveram teicu, ka, manuprāt, misis Dodsa ir ne­cilvēks. Viņš uz mani paskatījās dziļi nopietni un atsau­cās: "Taisnība, ne ko pielikt, ne atņemt."

Misters Bruners tikai vāvuļoja par grieķu kapu mākslu.

Beidzot Nensija Bobofita izspļāva kaut ko izsmējīgu par pliko puisi uz stēlas, es pagriezos un teicu: — Kad tu vienreiz aizvērsies?

Iznāca skaļāk, nekā biju iedomājies.

Visi kā viens sasmējās. Misters Bruners pārtrauca savu stāstāmo.

— Mister Džekson, — viņš teica, — vai jums kas piebilstams?

Biju piesarcis kā biete. Atteicu: — Nē.

Misters Bruners norādīja uz attēlu uz stēlas. — Var­būt zināsit teikt, kas tur tēlots?

Paskatījos uz grebumu un — fūū, to atvieglojumu! — tiešām zināju. — Krons aprij savus bērnus, vai ne?

—  Jā, — misters Bruners atteica, acīmredzami neap­mierināts. — Un tā viņš rīkojās, jo…?

—  Nūū… — centos prātā uzrakt visu, kas man par to zināms. — Krons bija dievu ķēniņš, un…

—  Dievs? — misters Bruners pārvaicāja.

—  Titāns, — pārlaboju. — Un… un viņš neuzticējās saviem bērniem, kas bija dievi. Tad nu, mm, Krons viņus aprija, vai ne? Taču viņa sieva nobēdzināja mazo Zevu un tā vietā iemānīja Kronām akmeni. Un pēcāk, kad Zevs bija izaudzis liels, viņš piemānīja Kronu, piespieda viņu atvemt aprītos brāļus un māsas…

—  Vēēē! — aiz muguras izdvesa kāda meitene.

—… un tad iesākās lielā kauja starp dieviem un titā­niem, — es turpināju. — Un dievi uzvarēja.

Kāds no mūsējiem iespurcās.

Nensija Bobofita aiz muguras iečukstēja draudzenei:

—    Varētu domāt, ka tas mums kaut kā noderēs īstajā dzīvē. It kā, piesakoties kur nekur darbā, mēs varētu stāstīt, kāpēc Krons aprijis savus bērnus.

—  Un kāpēc, mister Džekson, — Bruners turpināja,

—  ja pārfrāzējam mis Bobofitas spožo jautājumu, mums par to šodien vajadzētu likties zinis?

—  Še tev! — nobubināja Grovers.

—  Aizveries! — nošņācās Nensija, piesarkusi vēl košāk par pašas matu ērkuli.

Vismaz Nensija arī nolikta pie vietas. Tikai misters Bruners prata viņu pieķert palaižam mēli ganos. Ausis viņam kā radari.

Apdomājis jautājumu, paraustīju plecus. — Nezinu, skol'tāj.

—    Skaidrs. — Misters Bruners izskatījās vīlies. — Nu, puspunkts, mister Džekson. Zevs tiešām iebaroja Kronām vīnu ar sinepēm, kamdēļ tas izvēma pārējos piecus bērnus, kas, protams, būdami nemirstīgi dievi, tikmēr titāna kuņģī bija dzīvojuši un auguši nesagre­moti. Dievi sakāva savu tēvu, ar paša sirpi sacirta viņu gabalos, atliekas sabēra Tartarā, zempasaules pazemē. Un ar šo priecīgo ziņu iezvanām pusdienas. Misis Dodsa, vai izvadīsit mūs laukā?

Visi sakustējās uz izejas pusi, meitenes — saķērušas vēderu, puikas — grūstīdamies un uz^ezdamies kā mūlāpi.

Mēs ar Groveru jau arī bijām ceļa jūtīs, kad misters Bruners ierunājās: — Mister Džekson?

Es jau zināju, ka nebūs labi.

Teicu Groveram, lai iet. Tad pievērsos misteram Bruneram: — Skol'tāj?

Misters Bruners skatījās pretim ar to neatvairāmo, ciešo skatienu: brūnas, teju vai tūkstošgadīgas acis, kas redzējušas sazin ko.

—  Tev der apgūt atbildi uz manu jautājumu, — mis­ters Bruners man teica.

—  Par tiem titāniem?

—  Par to, kā tas noder šodien. Un kāds tam sakars ar to, ko tu mācies.

—  Ak tā.

—   Tas, ko tu iemācies no manis, — viņš teica, — ir vitāli svarīgi. Un es gribētu, lai tieši tāda arī ir tava pār­liecība. No tevis, Persij Džekson, es sagaidu tikai visu to labāko.

Man jau sāka nākt dusmas — ko viņš bāžas virsū?