Zibens zaglis

Nē, nu skaidrs, ka tajos turnīros, kad viņš bija saģēr­bies romiešu bruņās un bļāva: "Hei, hei!" bija pa smuko. Tad viņš mums bruka virsū, pastiepis pretim zobena smaili, sak, lai skrienam pie tāfeles un nosaucam visus grieķus un romiešus, kas jebkad dzīvojuši, kādai mātei katrs dzimis un kādus dievus pielūdzis. Bet misters Bru­ners iedomājās, ka esmu tāds pats kā visi citi, lai gan man ir disleksija, uzmanības deficīta sindroms un nekad mūžā neesmu dabūjis atzīmi, kas augstāka par piec­nieku. Nē — viņš nedomāja, ka es varētu būt tikpat labs, viņš iedomājās, ka es varētu būt labāks. Bet visus tos vārdus un faktus es iegaumēt nespēju — vēl jo mazāk to, kā viss pareizi rakstāms.

Nobubināju kaut ko par to, ka centīšos, cik spēka, bet misters Bruners tikmēr cieši un ilgi noskatījās uz stēlu, it kā pats būtu bijis klāt tās meitenes bērēs.

Klase sapulcējās uz muzeja lieveņa kāpnēm, un no augšas mums pavērās skats uz Piekto, kājāmgājēju pilno avēniju.

Virs galvas brieda negaiss — tik melnus padebešus virs pilsētas redzēju pirmoreiz. Domāju — globālā sasil­šana vai kas tāds, jo kopš Ziemassvētkiem Ņujorkas pa­valstī laiks bija pagalam jokains. Briesmīgi puteņi, plūdi, zibens strēļu aizsvilināti meža ugunsgrēki. Es nemaz ne­brīnītos, ja tagad nāktu virsū viesuļvētra.

Pārējie nelikās zinis. Viens otrs džeks bārstīja balo­žiem lētu krekeru drupačas. Nensija Bobofita centās ap­zagt kādu dāmiņu, un misis Dodsa to, protams, izlikās neredzam.

Mēs ar Groveru sēdējām uz strūklakas apmales, nostāk no visiem. Domājām — ja reiz tā, neviens neie­domāsies, ka esam no tās skolas, kas paredzēta tādiem muļķa neveiksminiekiem un caurkritējiem.

—   Pēcstundas? — prasīja Grovers.

—    Nēē, — teicu. — Ne jau pie Brunera. Tikai — kaut viņš reizēm mani liktu mierā. Redzi, es taču ne­esmu nekāds ģēnijs.

Grovers labu bridi cieta klusu. Tad, kad es jau iedo­mājos, ka nupat nāks kāds dziļi filosofisks komentārs, sak, lai mani uzmundrinātu, viņš apvaicājās: — Vai varu dabūt ābolu?

Man ēstgriba nebija nekāda lielā, tāpēc ābolu at­devu.

Noskatījos taksometru straumē, kas plūda pa Piekto avēniju, un iedomājos par mammas dzīvokli, līdz kuram no šejienes vien pāris soļu. Kopš Ziemassvētkiem nebi­jām redzējušies. Tik briesmīgi sagribējās ielēkt taksī un braukt mājās. Viņa mani apskautu, tik priecīga redzēt, bet reizē pārdzīvotu. Uz līdzenas vietas sūtītu mani at­pakaļ uz Jensiju, piekodinātu, ka man vajag mācīties kārtīgāk, lai gan sešos skolas gados šī man ir jau sestā skola* TīЈ)"kuras~7mioi, visdrīzāk, izmetis atkal. To bēd/rfiln&ktetfibMfks vairčsnespētu paciest.

Misters Bruners savā riteņkrēslā sēdēja invalīdu uz­brauktuves pakājē. Lasīdams mīkstvākotu grāmatu, grauza selerijas kātu. Krēslā iesprausts sarkans lietus­sargs, tā ka izskatījās pēc motorizēta kafejnīcas galdiņa.

Jau grasījos attīt savu sviestmaizi, kad acu priekšā ar visām savām nesmukajām draudzenēm nostājās Nensija Bobofita. Laikam apnicis apzagt tūristus. Visu pusapēsto pusdienu tiesu viņa iegāza Groveram klēpī.

—   Ui. — Nensija nosmīnēja, atklādama šķībos zo­bus. Vasarraibumi viņai bija oranži — it kā ģīmī kāds būtu iepūtis sažļembātas siera kukurūznūjiņas.

Centos nezaudēt savaldīšanos. Skolas psiholoģe man daudzinājusi vai miljons reižu: "Noskaiti līdz desmit, valdies un savaldies." Bet biju tik nikns, ka tumšs metās gar acīm. Ausīs iesitās dārdošs vilnis.

Neatceros, ka būtu viņai kaut pirkstu piedūris, tikai pēc brīža attapos, ka Nensija uz pakaļas sēž strūklakā un bļauj: — Persijs mani pagrūda!

Turpat līdzās acumirklī materializējās misis Dodsa. Daži mūsējie sačukstējās: — Tu redzēji…?

—  … ūdens…

—  … tā kā saķēra ciet…

Man nebija ne jausmas, par ko viņi runā. Skaidrs bija tikai viens — atkal esmu iekūlies nepatikšanās.

Pārliecinājusies, ka nabaga mazajai Nensijai nekas sevišķs nekaiš, apsolījusi viņai muzeja suvenīru bodē nopirkt jaunu krekliņu utt., u.tjpr., misis Dodsa nekavē­joties pievērsās man. Acīs viņai dega uzvaroša guns — it kā es beidzot būtu nostrādājis kaut ko tādu, ko viņa gai­dījusi visu pusgadu. — Tā, mīlīt…

—  Zinu, — noburkšķēju. — Mēnesi dzēsīšu mācību grāmatas.

Laikam nošāvu garām.

—   Nāc man līdzi, — teica misis Dodsa.

—   Pagaidiet! — iesmilkstējās Grovers. — To es — es viņu pagrūdu.

Es vēros uz viņu dziļā pārsteigumā. Nespēju noticēt, ka viņš pūlas mani izpestīt. Grovers no misis Dodsas baidījās kā no rūgtas nāves.

Tā pablenza tik bargi, ka Groveram ietrīsējās pūkām apaugušais zods.

—    Nedomāju vis, mister Andervud, — viņa at­svieda.

—  Bet…

—  Tu paliksi tepat.

Grovers man uzmeta izmisušu skatu.

—   Ir jau labi, vecīt, — es viņam teicu. — Paldies par pūlēm.

—   Saldumiņ, — misis Dodsa man uzbrēca. — Uz karstām pēdām.

Nensija Bobofita smīkņāja vien.

Es viņai veltīju savu izmeklēto skatienu, kurš vēstīja: gan es tevi reiz nožmiegšu. Tad griezos uz misis Dodsas pusi, taču viņas tur vairs nemaz nebija. Misis Dodsa jau stāvēja pie muzeja durvīm lielo kāpņu augšgalā un ne­pacietīgi vēcināja roku, lai kustos.

Kā viņai bija izdevies tur tikt vienā acumirklī?