Zibens zaglis

—  Lai nu veicas, — viens no mūsējiem man noteica. — Labāka paukotāja par Lūku nav bijis jau trīssimt gadu.

—   Varbūt viņš mani pasaudzēs, — es sacīju.

Tas tikai novīpsnāja.

Lūka dūrienus, atvairīšanos un blokus man ierādīja visai nesaudzīgi. Ar katru vēzienu es dabūju klāt vēl kādu zilumu vai skrambu. — Sargies no cirtiena, kas nāk no augšas, Persij, — viņš nosauca, lai tūliņ ieplātu man pa ribām ar asmens plakanpusi. — Nē, ne jau pavisam no augšas! — Blākš! — Izklupiens! — Blākš! — Tagad atpakaļ! — Blākš!

Kad viņš beidzot izsludināja pārtraukumu, es mirku sviedros. Visi barā metās pie ledusskapja pēc ūdens. Lūka uzlēja sev uz galvas ledusūdeni, un no malas tas izskatījās tik vilinoši, ka es rīkojos tāpat.

Acumirklī sajutos labāk. Rokās no jauna ieplūda spēks. Zobens vairs nešķita nekur liekams.

—  Labi, visi sastājamies aplī! — Lūka norīkoja. — Ja Persijs neiebilst, parādīšu jums šo to paraugam.

Lieliski, es nodomāju. Lai visi noskatās, kā Persijs dabū pa mizu.

Hermeja puikas sastājās visapkārt, valdīdami smaidu. Nopratu, ka visi reiz bijuši manā vietā un nespēj vien sagaidīt, lai redzētu, kā Lūka no manis pataisa miltu maisu. Viņš visiem izskaidroja, ka demonstrēšot atbru­ņošanas paņēmienu — kā ar sava zobena plakanpusi sa­griezt pretiniekam rokā zobenu tā, ka tam atliek ieroci izlaist no pirkstiem.

—   Tas ir grūti, — viņš uzsvēra. — Man ir gadījies būt pretinieka ādā. Par Persiju lai nebūtu nekādas smie­šanās. Gandrīz visiem paukotājiem gadiem jāmācās, lai apgūtu šo paņēmienu.

Vispirms Lūka to, ko grasās darīt, parādīja pavisam lēnām. Kā jau varēja paredzēt, mans zobens nokrita žvadzēdams.

—  Tagad pa īstam, — viņš paziņoja, kad biju pacēlis savu ieroci. — Paukosimies, līdz viens no mums piekāp­sies. Gatavs, Persij?

Pamāju, un Lūka metās uzbrukumā. Sazin kā man izdevās atvairīt viņa mēģinājumus piespiest zobenu mana zobena spalam. Atvērās visas maņas. Es paredzēju viņa izklupienus. Es atvairīju viņa cirtienus. Es spēru soli uz priekšu un mēģināju durt pats. Lūka atvairījās it viegli, taču redzēju viņu pārvēršamies sejā. Piemiedzis acis, viņš bruka man virsū ar lielāku sparu.

Zobens man rokā pielija ar svaru. Bija grūti to val­dīt. Zināju, ka burtiski pēc dažām sekundēm Lūka mani pieveiks, tāpēc nospriedu: nu, pie joda!

Mēģināju to atbruņošanas gājienu.

Mans zobens ietrāpīja turpat pie Lūkas zobena spala, un es to pagriezu uz leju ar visu savu svaru.

Klankš.

Lūkas zobens nožvadzēja pret akmeņiem. Mana zo­bena smaile bija dažu centimetru attālumā no viņa ne­aizsargātās krūtežas.

Pārējie nometnieki skatījās klusēdami.

Es nolaidu zobenu. — Ui, piedod.

Vienubrīd izskatījās, ka Lūka no pārsteiguma ir zau­dējis valodu.

—   Piedot? — Rētas iezīmētā seja atplauka smaidā. — Pie visiem dieviem, Persij, par ko? Parādi man to pašu vēlreiz!

Negribējās. No pirmītējā nevaldāmā spara pieplū­duma vairs nebija ne miņas. Bet Lūka nelikās mierā.

Šoreiz jebkāda ciņa izpalika. Kolīdz mūsu zobeni saskārās, Lūka iebelza pa mana zobena spalu un izgrieza man ieroci no rokas ar tādu spēku, ka tas aizšļūca labu gabalu pa klonu.

Pēc pagaras pauzes kāds skatītājs ieminējās: — Iesā­cēja veiksme?

Lūka notrausa sviedrus no pieres un vērtējoši nopē­tīja mani nu jau ar pavisam citu interesi. — Varbūt, — viņš noteica. — Bet man gribētos zināt, ko Persijs iespētu ar klausīgu zobenu…

Piektdienas pēcpusdienā mēs ar Groveru sēdējām ezera krastā, lai atvilktu elpu pēc gandrīz letālas kāpša­nas augšup pa sienu. Grovers līdz augšai bija uzlēcis tik viegli kā kalnu āzis, bet mani gan teju aprija lava. Kreklā vidēja izdeguši caurumi. Matiņi no rokām nosviluši.

Sēdējām uz laipas un vērojām, kā najādas zem ūdens pin grozus, līdz saņēmu dūšu, lai pajautātu Groveram, kā beigusies saruna ar misteru D.

Viņam vaigā ielija šķebīga dzelte.

—  Labi, — viņš atsaucās. — Vienkārši lieliski.

—  Tātad tava karjera nav neglābjami sapostīta?

Grovers man uzmeta nervozu skatu. — V-vai Hīrons

tev izstāstīja, ka gribu dabūt meklētāja licenci?

—   Nu… nē. — Man nebija ne jausmas, kas tā par meklētāja licenci, bet diez vai bija īstais brīdis ko tādu prašņāt. — Teica tikai to, ka tev, zini, bijuši lieli plāni…

un ka tev vajadzēja labu novērtējumu tam, kā esi pildījis sarga pienākumus. Tad ar to viss beidzies, kā nākas?

Grovers pievērsās najādām. — Misters I). gala sprie­dumu atlicis. Teica, ka pagaidām tavā lietā neesmu ne izgāzies, ne neizgāzies, tā ka mūsu likteņi vēl aizvien ir sieti ciešām saitēm. Ja tu saņemšot uzdevumu un es do­šoties līdzi tevi sargāt, un mēs abi pārradīšoties dzīvi, varbūt viņš apsvēršot iespēju to darbiņu uzskatīt par pa­darītu.

Man uzreiz kļuva priecīgāk ap sirdi. — Nu re, tad jau nemaz nav tik ļauni, ko?

—   Bē-bē-bēē! Tikpat labi viņš man varēja likt mēzt staļļus. Varētu domāt, ka tevi kāds sūtīs kādā uzde­vumā… un pat ja tā, vai tad tu maz gribētu mani ņemt līdzi?

—   Skaidrs, ka es gribētu ņemt tevi līdzi!

Grovers drūmi blenza dzelmē. — Grozu pīšana…

Laikam jauki, ja proti ko noderīgu.