Zibens zaglis

— Un tu uzodi mani. Hīrons teica, ka es, tavuprāt, tiešām varētu būt kaut kas īpašs.

Grovers izskatījās pēc tāda, kas iedzīts stūrī. — Es taču ne… Nū, klau, tā tu gan nedomā! Ja tu būtu — pats zini —, tu uzdevumā netiktu nekad un nemūžam, un es nemūžam netiktu pie savas licences. Tu, visticamāk, esi Hermeja atvase. Vai varbūt tavs tēvs nāk no mazdieviem, tādiem kā Nemesīda, atriebes dieviete. Tu tikai nebēdā, sarunāts?

Man palika iespaids, ka viņš drīzāk mierina nevis mani, bet pats sevi.

Tovakar pēc vakariņām uztraukumu bija vairāk nekā ierasts.

Beidzot bija klāt tā cīņa par karogu.

Kolīdz bija novākti šķīvji, ieskanējās gliemežvāka taure, un mēs pie galdiem piecēlāmies kājās.

Nometnieki kliedza un gavilēja, kad Anabeta un vēl divi no Atēnas klana skriešus iemetās paviljonā ar zīda karogu. Tas bija metrus trīs garš, vizoši pelēks, ar zīmē­jumu, kurā attēlota olīvkoka zarā sēdoša plīvurpūce. No otras puses paviljonā ieskrēja Klarisa ar savējiem un tik­pat lielu, taču spilgti sarkanu karogu, uz kura rotājās asiņains šķēps un mežakuiļa galva.

Pacirtos pret Lūku un saucu, lai pārkliegtu brēku: — Tie ir tie karogi? -Jā.

—  Komandas vienmēr pulcē Arējs un Atēna?

—  Ne vienmēr, — viņš atkliedza. — Bet bieži.

—   Tātad, ja vienu pārtver cits namiņš, ko jūs iesā­kat — karogu pārkrāsojat?

Lūka pasmīnēja. — Tad jau redzēsi. Vispirms mums pie karoga jātiek.

—  Kurā pusē tad mēs esam?

Viņš uzmeta man viltīgu skatu, it kā zinātu ko tādu, ko es nezinu. Lāpas gaismā tā rēta vaigā seju vērta gan­drīz ļaunīgu. — Esam noslēguši pagaidu savienību ar Atēnu. Šovakar mums jāatņem karogs Arējam. Un tu nāksi palīgā.

Tika izsludinātas komandas. Atēna bija sabiedroju­sies ar diviem lielākajiem namiņiem — Apollonu un Hermeju. Pēc visa spriežot, par atbalstu tika piesolītas visādas privilēģijas, starp kurām figurēja vēlamāks maz­gāšanās laiks, izdevīgi pārskatīts mājas soļa darbu gra­fiks, labākais laiks tām vai citām nodarbībām.

Arējs bija vienojies ar visiem pārējiem: Dionīsu, Dēmetru, Afrodīti un Hēfaistu. Cik bija redzēts, Dionīsa bērni bija tiešām labi noauguši, bet to bija tikai divi. Dēmetras atvasēm bija laba galva un nags uz darboša­nos laukā un mežā, taču šis pulciņš neizcēlās ar kaujas sparu. Par Afrodītes dēliem un meitām es daudz nerai­zējos. Tie lielākoties sēdēja dīkā, vēroja savu atspulgu ūdenī, sukāja matus un mēļoja. Hēfaista bērni nebija no glītajiem un skaitā tikai četri, toties visi drukni un dūšīgi, jo augām dienām strādāja smēdē. Ar tādiem būtu ko noņemties. Tad nu, protams, atlika Arēja namiņš: savs ducis prāvāko, neglītāko un nešpetnāko bandubērnu visā Longailendā, ja ne pasaulē.

Hīrons piesita pakavu pie marmora grīdas.

—   Hēroji! — viņš nodimdināja. — Noteikumi jums ir zināmi. Robeža ir strauts. Viss mežs ir jūsu rīcībā. Aizliegtas buršanās nav. Karogam jāplīvo, un tam līdzās ir ne vairāk kā divi sargi. Gūstekņus drīkst atbruņot, bet nav ļauts tos nedz sasiet, nedz viņiem aizbāzt muti. Nav pieļaujami nedz nāves gadījumi, nedz smagi miesas bo­jājumi. Es būšu par tiesnesi un karalauka ārstu. Bruņo­jieties!

Kentaurs paplēta rokas, un visi galdi piepeši izrādī­jās nokrauti ar bruņucepurēm, bronzas zobeniem, šķē­piem un apkaltiem vēršādas vairogiem.

—   Oho! — noelsos. — Mums tiešām tas viss vaja­dzīgs?

Lūka uz mani paskatījās kā uz jukušu. — Ja vien ne­gribi, lai tavi draugi no piektā namiņa tevi uzdur uz iesma. Še — Hīrons teica, ka tev derēšot. Tu būsi robež­sargos.

Mans vairogs bija ne mazāks par NBA basketbola groza vairogu, vidū tam greznojās prāvs kaducejs. Tāds svēra savu pusmiljonu kilogramu un būtu lieliski derējis par sniega dēli, taču paļāvos, ka diez vai kāds nopietni cer mani redzēt skrienam vēja ātrumā. Bruņucepuri, tāpat kā visam Atēnas puses karaspēkam, rotāja zils zirgastru pušķis. Arējam un tā sabiedrotajiem pušķis bija sarkans.

Anabeta ieaurojās: — Zilā komanda, uz priekšu!

Uzgavilējuši pakratījām zobenus un viņai nopakaļ pa taku devāmies uz meža dienvidgalu. Sarkanie, uz mūsu pusi noklieguši izsmējīgas nievas, soļoja uz zieme­ļiem.

Man izdevās panākt Anabetu, nenogāžoties no kā­jām. — Paklau!

Viņa soļoja, kā soļojusi.

—   Kāds tad ir plāns? — es apvaicājos. — Vai mums krājumā ir kaut kas no burvju pasaules, ko es varētu aiz­ņemties?

Roka Anabetai paslīdēja uz kabatas pusi, it kā viņa bītos, ka esmu kaut no nočiepis.

—   Vienkārši paturi acīs Klarisas šķēpu, — skanēja atbilde. — Diez vai gribēsi ar ko tādu saskarties. Citādi tev nav par ko uztraukties. Karogu mēs Arējam atņem­sim. Vai Lūka tev jau pateica, kas darāms?

—   Man jābūt par robežsargu, lai ko tas nozīmētu.

—  Vieglāk par vieglu. Stāvi pie strauta un turi sarka­nos pa gabalu. Pārējo atstāj manā ziņā. Atēnai vienmēr ir plāns.

Viņa pielika soli, atstājot mani rijam putekļus.

—   Nu labi, — es nomurmināju. — Man prieks, ka gribēji, lai esmu tavā komandā.

Nakts bija silta un sutīga. Mežs vīdēja melns, šur tur uzspīgoja un pagaisa jāņtārpiņi. Atstājusi mani postenī pie sīka strautiņa, kas urdza pāri nedaudziem klintsbluķiem, viņa kopā ar pārējiem izklīda mežā.