Zibens zaglis

No Arēja galda atvilnīja plātīgas gaviles.

—   Man pašam, — misters D. turpināja, — par to tiešām nospļauties, bet apsveicu. Tāpat man pienākas paziņot, ka pie mums ieradies vēl viens nometnieks. Pīters Džonsons.

Hīrons kaut ko nomurmināja.

—    Ē, Persijs Džeksons, — misters D. pārlaboja. — Nūjā. Urā! un tā tālāk. Tagad joziet nu pie sava muļ­ķīgā ugunskura. Aiziet!

Visi uzgavilēja. Devāmies lejup no kalna uz amfi­teātri, Apollona namiņa iemītniekiem uzņemoties priekšdziedātāju lomu. Dziedājām nometnes dziesmas par dieviem, ēdām pastilas, plēsām jokus, un dīvainā­kais, uz mani it kā neviens vairs neblenza. Sajutos te kā mājās.

Vēlāk vakarā, kad nometnes ugunskura mestās dzirksteles jau virpuļos šāvās pret zvaigžņu pilnām de­besīm, atkal atskanēja gliemežvāka taure, un mēs rin­dām vien soļojām atpakaļ uz namiņiem. Tikai tad, kad sabruku uz sava aizlienētā guļammaisa, es piepeši ap­tvēru, cik ļoti esmu pārguris.

Mani pirksti apvijās ap Mīnotaura ragu. Iedomājos par mammu, bet domas bija labas: kā viņa smaidīja, kā lasīja vakara pasaciņas, kad biju mazs, kā vienmēr novē­lēja saldu čuču.

Kolīdz aizvēru acis, iemigu uz līdzenas vietas.

Tāda bija mana pirmā diena Pusdievu nometnē.

Kaut es būtu zinājis, cik drīz vajadzēs pamest jau­nās, jaukās mājas.

ASTOŅI TIEKAM PIE KAROGA

Dažās nākamajās dienās dzīve iegāja sliedēs, kas šķita gandrīz normālas, ja neskaita faktu, ka man visu ko mācīja satīri, nimfas un viens kentaurs.

Ik rītu Anabeta man pasniedza sengrieķu valodu, un par dieviem un dievietēm mēs runājām tagadnes formā, kas izklausījās visai jocīgi. Atklājās, ka tas, ko Anabeta teica par manu disleksiju, bija taisnība: lasīt sengrieķu mēlē nepavisam nebija grūti. Vismaz ne jau grūtāk kā angliski. Pēc pāris tādiem rītiem es jau spēju izlauzīties cauri vairākām Homēra rindām bez īpašām galvassāpēm.

Pārējo daļu dienas es pavadīju, izmēģinādams visā­das nodarbes zem klajas debess, lai piemeklētu to, kas man padodas. Hīrons mēģināja man iemācīt šaut ar loku, bet mēs diezgan drīz atklājām, ka ar loku un bul­tām es esmu uz "jūs". Sūdzēties viņš nesūdzējās ar visu to, ka vajadzēja lasīt bultas laukā no paša astes.

Skriešanās? Tāpat nekādas jēgas. Meža nimfas, kas vadīja nodarbības, mani noskrēja viens un divi. Teica gan, lai nebēdāju. Pašas esot gadsimtiem ilgi vingrināju­šās, mūkot no dieviem, kas izslāpuši pēc mīlas. Tomēr bija jau mazliet pazemojoši izrādīties gausākam par koku.

Un laušanās? Lai nu paliek. Klarisa mani samala miltos ikreiz, kad es spēru soli uz paklāja.

— Un dabūsi vēl, šmurguli, — viņa ieburkšķēja man ausī.

Man padevās vienīgi airēšana, un tā nekādi nebija meistarība, kas piestāvētu hērojam, kurš pievārējis Mīnotauru.

Zināju, ka gadu un ranga ziņā vecākie nometnieki mani neizlaiž no acīm, pūloties noskaidrot, kas ir mans tētis, bet viegli viņiem neklājās. Nebiju ne tik spēcīgs kā Arēja bērni, ne tik prasmīgs loka šāvējs kā Apollona at­vases. Man trūka gan Hēfaista izmaņas kalēja darbos, gan — lai slavēti dievi! — arī Dionīsa talanta vīna dār­zos. Lūka ieminējās, ka es varētu būt Hermeja bērns — tāds, kas prot pa druskai no visa, bet pa īstam neko. Bet man palika iespaids, ka viņš tikai cenšas mani uzmun­drināt. Arī viņam nebija ne jausmas, ko ar mani iesākt.

Ar visu to nometnē man tomēr patika. Apradu ar rīta miglu, kas klājās pār piekrasti, pēcpusdienas saules piekveldēto zemeņu lauku smaržu, pat ar svešādajiem trokšņiem, ko sacēla nakts mežā klīstošie briesmoņi. Ik­reiz, kad vakariņoju kopā ar vienpadsmito namiņu, daļu maltītes iešķūrēju ugunī un pūlējos samanīt kādu saikni ar savu īsto tēti. Nekā. Tikai tas siltums, kas manī iesvēlās vienmēr, kad atminējos viņa smaidu. Par mammu centos daudz nedomāt, tomēr aizvien vēl prātoju: ja reiz īsti ir dievi un briesmoņi, ja reiz iespējamas visas šīs burvestības, noteikti jābūt arī iespējai viņu glābt, atvest atpakaļ…

Sāku saprast to rūgtumu, kas krājās Lūkā, un viņa aizvainojumu pret tēvu — Hermeju. Nu labi, varbūt die­viem bija darāmi svarīgi darbi. Bet vai tad nevarēja laiku pa laikam piezvanīt, pakliegt vai kaut kā tā? Dionīss mā­cēja no zila gaisa uzburt diētisko kolu. Kāpēc mans tētis, lai kas viņš būtu, nevarēja uzburt tālruni?

Ceturtdienas pēcpusdienā, kad kopš manas ieraša­nās Pusdievu nometnē bija pagājušas trīs dienas, pirmo­reiz piedalījos zobencīņas nodarbībā. Visi no vienpad­smitā namiņa sanāca lielajā, apaļajā arēnā. Lūkam pienācās būt par treneri.

Sākām ar vienkāršākajiem dūrieniem un cirtieniem, par mērķi izmantojot grieķu bruņās ietērptas salmu lel­les. Es teiktu, ka man veicās tīri labi. Vismaz apjēdzu, kas īsti darāms, un reakcijai arī nebija ne vainas.

Nelaime vien tāda, ka nekādi neizdevās piemeklēt zobenu, kas labi iegultu rokā. Cits izrādījās par smagu, cits — par vieglu vai par garu. Lūka darīja, ko varēja, lai palīdzētu ko nebūt atrast, taču arī pats atzina, ka neviens no tiem zobeniem, kas dabūjami, nav man piemērots.

Pārgājām pie tuvcīņas pāros. Lūka paziņoja, ka būs mans pārinieks, jo es kaujos pirmoreiz.