Zibens zaglis

Centos mundrinādams, ka viņam talantu netrūkst, taču Grovers sanīka arvien vairāk. Kādu brīdi apsprie­dām airēšanu un zobencīņu, tad pamēļojām par visādu dievu tikumiem un trūkumiem. Pēdīgi apvaicājos par četriem tukšajiem namiņiem.

—   Astotais, tas sudrabainais, pieder Artemīdai, — viņš teica. — Artemīda reiz nozvērējās visu mūžu palikt jaunavās. Līdz ar to bērnu viņai, protams, nav. Namiņš viņai uzcelts tā kā par godu. Ja tāda nebūtu, viņa saskaistos līdz neprātam.

—   Nūjā, labi. Bet tie pārējie trīs — pašā galā? Tie būtu Lielajai triādei?

Grovers saspringa. Tuvojāmies kutelīgai lietai. — Nē. Viens no tiem, numurs divi, ir Hērai, — viņš no­teica. — Ari tā kā par godu. Viņa ir laulības aizgādne, tāpēc neies taču blandīties apkārt, lai iepītos dēkās ar mirstīgajiem. Ar to nodarbojas viņas vīrs. Ar I.ielo triādi mēs saprotam trīs stipros brāļus, Krona dēlus.

—  Zevu, Poseidonu un Aīdu.

—   Tieši tā. Tu jau zini. Pēc lielās cīņas ar titāniem viņi pārņēma tēta varu pār pasauli un vilka lozes, lai no­skaidrotu, kam kura daļa kritīs.

—  Zevs dabūja debesis, — es atcerējos. — Poseidonam tika jūra, un Aīdām — Pazeme.

—  Nūja.

—   Bet Aīdām te namiņa nav.

—  Nav gan. Bet viņam nav arī troņa Olimpā. Viņam Pazemē pašam savas lielas lietas. Būtu viņam te na­miņš… — Grovers noskurinājās. — Nu, tur nebūtu vis nekāda jaukuma. Labāk lai paliek, kā ir.

—   Bet Zevam un Poseidonam — ja ticam mītiem, abiem bijis lērums bērnu. Kāpēc tad viņu namiņi stāv tukši?

Grovers samulsis sakulstīja āžakājas. — Pirms ga­diem sešdesmit, pēc Otrā pasaules kara, Lielā triāde sav­starpēji vienojās hērojus vairs nedzemdēt. Viņiem bērni iznāca tomēr tā kā par daudz stipri: par daudz ietekmēja visu, kas notiek cilvēku pasaulē, viņu dēļ lija pārāk daudz asiņu. Redzi, Otrais pasaules karš pamatā bija cīniņš starp Zeva un Poseidona dēliem, no vienas puses, un Aīda pēcnācējiem — no otras. Uzvarētāji — Zevs un Poseidons — piespieda arī Aīdu nozvērēties vairs neielais­ties nekādās dēkās ar mirstīgām sievietēm. Visi trīs zvē­rēja pie Stiksas.

Nogranda pērkons.

Es sacīju: — Stiprāku zvērestu vairs nevar iedomā­ties.

Grovers pamāja.

—   Un brāļi vārdu turēja? Bērnu vairs nebija?

Grovera vaigs apmācās. — Pirms gadiem septiņpa­dsmit pie vecā niķa atgriezās Zevs. Pagadījās tā televīzi­jas zvaigzne ar astoņdesmito gadu kuplo sasuku — viņš nespēja novaldīties. Kad bērns nāca pasaulē, meitenīti nosauca par Taliju… nu, Stiksas upe solījumus neaiz­mirst. Pats Zevs, būdams nemirstīgais, izkūlās gandrīz sveikā, toties savu meitu izrādījās nolēmis šausmīgam liktenim.

—   Bet tas nav godīgi! Vai tad mazā meitenīte tur bija vainojama?

Grovers saminstinājās. — Persij, Lielo brāļu bērni ir daudz spēcīgāki par citiem pusdieviem. Viņiem ir spē­cīga aura, un tās smarža pievilina briesmoņus. Kad Aīds uzzināja par meiteni, viņš nebūt nepriecājās, ka Zevs lauzis zvērestu. Aīds no Tartara izlaida ļaunākos monstrus, kam pienācās Taliju nomocīt. Kad meitenei apritēja divpadsmit gadu, viņai par sargu tika norīkots viens satīrs, bet ko gan tas varēja iespēt? Viņš centās Ta­liju atvest šurp līdz ar vēl diviem pusdieviem, ar ko tā bija iedraudzējusies. Gandrīz izdevās. Viņi tika līdz pat tam pakalna galam.

Grovers norādīja pāri ielejai uz to pašu priedi, pie kuras es nonāvēju Mīnotauru. — Viņiem uz pēdām bija visas trīs Laipnīgās līdz ar veselu baru elles suņu. Kad bija skaidrs, ka no vajātājiem izsprukt neizdosies, Talija lika satīram aizgādāt abus pārējos pusdievus drošībā, kamēr viņa briesmoņus aizkavēšot. Viņa pati bija ievai­nota un nokausēta, un negribēja dzīvot kā vajāts zvērs. Satīrs liedzās Taliju atstāt, bet nespēja grozīt viņas prātu, un vajadzēja pasargāt tos abus pārējos. Tā nu Talija pa­lika viena, lai cīnītos — tur, pakalna virsotnē. Kad meita bija mirusi, Zevs par viņu iežēlojās un pārvērta par tur to priedi. Talijas gars joprojām palīdz sargāt ielejas robe­žas. Tāpēc to pakalnu dēvē par Pusdievu kalnu.

Vēros uz priedi tur, tālumā.

Stāsts man lika sajusties iztukšotam un arī vainī­gam. Meitene manos gados bija upurējusies, lai glābtu draugus. Stājusies pretim veselam briesmoņu karaspē­kam. Iepretim kam tādam mana uzvara pār Mīnotauru likās sīka vienība. Aizdomājos — būtu es rīkojies citādi, vai būtu izdevies pasargāt māti?

—   Grover, — es vaicāju, — vai tiešām hēroji devu­šies veikt varoņdarbus Pazemē?

—   Ir gadījies, — viņš atsaucās. — Orfejs. Hērakls. Hudīni.

—  Un vai viņiem kaut reizi izdevies uzcelt kādu no miroņiem?

—   Nē. Nekad. Orfejam gandrīz izdevās… Persij, tu taču nedomā nopietni, ka…

—    Nē, — es samelojos. — Tikai prātoju. Tātad… pusdievam par sargu vienmēr tiek norīkots satīrs?

Grovers mani nopētīja ar aizdomām. Acīmredzot nebija noticējis, ka tās domas par Pazemi esmu izmetis no galvas. — Ne vienmēr. Parasti mēs iefiltrējamies sko­lās. Cenšamies uzost pusdievus, kas izrāda neparasti spējīga hēroja pazīmes. Kolīdz atrodam kādu ar izteikti spēcīgu auru, brīdinām Hīronu. Viņš pūlas tādus patu­rēt acīs, citādi var izcelties tiešām lielas nepatikšanas.