Zibens zaglis

Vaigs ap rētu noraustījās. — Sāksim ar to, ka es visus iegāzu. Pēdējos divos gados, kopš nogāja greizi mans ce­ļojums uz Hesperīdu dārzu, Hīrons vairs nevienu nekur nav laidis. Anabeta tik briesmīgi gribēja tikt laukā, ka nemitīgi plijās virsū Hīronam, līdz tas pateica, ka viņas likteni jau zinot. Orākuls to esot pareģojis. Visu sīkumos gan neizstāstīja, bet pateica, ka pagaidām Anabetai ne­esot lemts nekur doties. Viņai jāgaidot, līdz… nometnē ieradīšoties kāds, kurš ir īpašs.

—  Kāds, kurš ir īpašs?

—  Par to, mazais, nesatraucies, — Lūka piekodināja. — Anabetai labpatīk iedomāties, ka gaidītā zīme ir katrs no tiem, kas te ierodas. Un tagad — aiziet, vakariņu laiks ir klāt.

Līdz ar šiem vārdiem kaut kur atskanēja pūtiens. Sa­zin kā uzreiz zināju, ka tā ir gliemežvāka taure, lai gan tādu nekad mūžā nebiju dzirdējis.

Lūka nokliedzās: — Vienpadsmitais, ierindā!

Mēs visi, skaitā ap divdesmit, sastājāmies koppagalmā — pēc vecuma, tā ka es, protams, neglābjami iz­rādījos pēdējais. Visi plūda laukā arī no citiem nami­ņiem, izņemot tos trijus tukšos pašā galā, un astoto, kas dienas gaismā izskatījās gluži kā visi citi, bet tagad, sau­lei rietot, iegaismojās sudrabains.

Soļojām kalnup uz ēdnīcas paviljonu. No pļavām sanākdami, mums piebiedrojās satīri. No laivu ezera iz­nira najādas. Vēl dažas meitenes iznāca no meža — un, kad es saku "no meža", ar to es domāju "no kokiem". Re­dzēju vienu deviņus vai desmit gadus vecu meitenīti iz­nirstam laukā no kļavas un teciņiem vien spriņģojam augšup pa nogāzi.

Pavisam sanāca savs simts nometnieku, pārdesmit satīru un kāds ducis visādu meža nimfu un najādu.

Pie paviljona ap marmora kolonnām liesmoja lāpas. Bronzas pannā, tik lielā kā vanna, plaiksnījās centrālā uguns. Katram namiņam bija savs galds, ko sedza balts galdauts ar purpura apmali. Četri galdi stāvēja tukši, bet pie tā, kurš vienpadsmitajam namiņam, bija visai pa­šauri. Man vajadzēja piestumties sola galā tā, ka vietas pietika tikai pusei pēcpuses.

Redzēju Groveru sēžam pie divpadsmitā galda kopā ar misteru D., dažiem satīriem un pāris tukliem, gaiš­matainiem puikām, kas mats matā līdzinājās misteram 1). Hīrons stāvēja nomaļus — kentauram tāds piknika galds bija daudz par mazu.

Anabeta sēdēja pie sestā galda, kur visi bija atlētiski, no skata nopietni, visiem pelēkas acis un medus dzelteni mati.

Klarisa sēdēja man aiz muguras pie Arēja galda. Laikam jau bija rimusies pārdzīvot to mērcēšanu, jo smējās un atraugājās turpat visu acu priekšā.

Beidzot Hīrons piecirta pakavu pret paviljona mar­mora grīdu, un visi noklusa. Kentaurs pacēla glāzi: — Par dieviem!

Visi pacēla savējās: — Par dieviem!

Parādījās meža nimfas ar piekrautiem šķīvjiem: vīn­ogas, āboli, zemenes, siers, svaiga maize un jā! — cepta gaļa! Mana glāze bija tukša, bet Lūka teica: — Tikai pa­saki. Ko vien vēlies — tikai ne grādīgo, protams.

Es teicu: — Ķiršu kolu.

Glāzē ielija dzirkstošs šķidrums karameles brūnumā.

Tad man kaut kas iešāvās prātā. — Zilu ķiršu kolu.

Limonāde vērtās izteikti zila — kobalta oksīda tonī.

Piesardzīgi iestrēbu malciņu. Pati pilnība.

Klusībā uzsaucu tostu par godu mātei.

Viņa nav mirusi, es pats sev teicu. Vismaz ne uz visiem laikiem. Viņa ir Pazemē. Un ja tā patiešām pa­stāv, kādudien…

— Cienājies, Persij! — Lūka uzsauca, sniegdams man lielo šķīvi ar kūpinātu krūtiņu.

Piekrāvu pats savējo un jau grasījos piebāzt pilnu muti, kad pamanīju visus ceļamies kājās un ar šķīvjiem rokā soļojam pie lielās uguns paviljona vidū. Nospriedu, ka varbūt jāiet pēc saldēdiena vai kaut kā tamlīdzīga.

—  Ejam, — Lūka pasauca.

Piegājis tuvāk, es noskatījos, ka visi ņem pa gabalam no sava mielasta un met liesmās: to gatavāko zemeni, sulīgāko vēršgaļas šķēli, siltāko, gardāko maizīti.

—  Dedzamais upuris dieviem, — Lūka man iečuk­stēja ausī. — Viņiem patīk smarža.

—  Tu mani āzē?

Viņš uz mani paskatījās tā, ka sapratu — joki mazi, bet ar visu to es neparko nespēju aptvert, kā tādam, kas nemirstīgs un visvarens, var iet pie sirds sadeguša ēdiena smaka.

Piegājis pie uguns, Lūka nolieca galvu un iegrūda liesmās lielu, sarkanu vīnogu ķekaru. — Hermejs.

Es biju nākamais.

Tik ļoti gribējās, kaut es zinātu, kuru dievu minēt

vārdā.

Pēdīgi klusībā noskaitīju lūgšanu: "Lai kas tu esi, pa­saki man. Lūdzu."

Notrausu no šķīvja pamatīgu krūtiņas šķēli — tieši liesmās.

Kad augšup pacēlās dūmi, tie nepavisam nekoda rīklē.

No piesvilušas gaļas smakas nebija ne smakas. Smaržoja pēc karstas šokolādes un svaigi ceptiem braunīšiem, uz grila uzliktiem hamburgeriem un meža pu­ķēm, un simt cita visa kā brīnišķīga, kas parasti kopā nesader, bet saderēja gan. Gandrīz jau spēju noticēt, ka dievi no šādiem dūmiem var pārtikt.

Kad bijām atkal sasēduši vietās un notiesājuši visu, kas tiesājams, Hīrons atkal piesita pakavu, un visi saausījās.

Ar smagu nopūtu kājās cēlās misters D. — Nūjā, lai­kam jau man der ar jums, knēveļi, apsveicināties. Tad nu — sveiciens. Mūsu nodarbību pārzinis Hīrons liek teikt, ka nākamā cīņa par karogu paredzēta piektdien. Lauri patlaban pieder piektajam namiņam.