Zibens zaglis

—   Nu… nē. Kad vēl biju vecajā skolā, noklausījos Grovera un Hīrona sarunu. Grovers pieminēja vasaras saulgriežus. Teica — tāpēc mums neesot atlicis daudz laika. Ko tas nozīmēja?

Anabeta sažņaudza dūres. — Kaut es zinātu. Hīrons un satīri zina gan, bet man neparko nesaka. Olimpā kaut kas nogājis greizi — kaut kas svarīgs. Pēdējoreiz, kad tur biju, viss bija tik ļoti normāli.

—  Tu esi bijusi Olimpā?

—    Mēs, caurgadnieki, — Lūka, Klarisa, es un vēl daži — ziemas saulgriežos aizbraucām turp ekskursijā. Tieši uz dievu ikgadējo pilnsapulci.

—  Bet… kā jūs turp tikāt?

—   Ar Longailendas vilcienu, protams. Jāizkāpj Penas stacijā. Manhetenas Impērijas ēka, īpašs lifts uz seš­simto stāvu. — Viņa skatījās uz mani pilnā pārliecībā, kas tas viss man jau zināms. — Paklau, tu taču esi ņujorkietis, vai ne?

—  Ā, nūjā. — Ciktāl man bija zināms, Impērijas de­besskrāpim bija tikai simt divi stāvi, taču nolēmu to ne­pieminēt.

—  Kolīdz atgriezāmies, — Anabeta turpināja, — laiks palika pavisam jocīgs, it kā dievi būtu saplēsušies. Tikmēr pāris reižu gadījies noklausīties, ko melš satīri. Vienīgais, kas daudzmaz noprotams, — kaut kas svarīgs nozagts. Un, ja nolaupīto neatdabūs līdz vasaras saulgriežiem, ne­būs labi. Kad ieradies tu, es cerēju… Redzi, Atēna satiek gandrīz ar visiem, izņemot Arēju. Un skaidrs, ka ir Poseidonam sāncenšos. Bet citādi… es saku, mēs taču varētu sastrādāties. Iedomājos, ka tu kaut ko zini.

Papurināju galvu. No sirds gribējās viņai palīdzēt, bet tik ļoti mācās virsū izsalkums, nogurums un tas viss, kas pārdomājams, ka nebija spēka prašņāt tālāk.

—  Man jātiek pie uzdevuma, — Anabeta nomurmi­nāja zem deguna. — Es neesmu par mazu. ja vien kāds man izstāstītu, kas tur par nelaimi…

Nāsīs man iesitās ceptas gaļas smarža. Anabeta droši vien sadzirdēja, ka man ierūcās vēders, un teica, lai lai­žos, viņa pienākšot vēlāk. Atstāju viņu stāvam uz laipas un velkam pirkstu pa margām, it kā tur nupat iezīmētos kaujas plāns.

Vienpadsmitajā namiņā visi pļāpāja un dīdījās vaka­riņu gaidās. Pirmoreiz pamanīju, ka daudzi te no vaiga līdzīgi: smails deguns, uz augšu sarautas uzacis, nerātns smaids. Tieši tādus skolotāji parasti acumirklī noraksta kā dauzoņas. Labi, ka neviens par mani daudz nelikās zinis — aizgāju līdz savam grīdas pleķītim un nosēdos ar visu Mīnotaura ragu.

Klāt pienāca namiņa vecākais — Lūka. Arī viņš iz­skatījās pēc Hermeja atvases. Vaibstus gan pārvērta rēta labajā vaigā, taču smaids tas pats.

—    Sameklēju tev guļammaisu, — viņš pavēstīja. — Un še — nometnes veikaliņā nočiepu tev šo to no tu­aletes piederumiem.

Grūti teikt, vai stāsts par čiepšanu bija vai nebija joks.

Teicu: — Paldies.

—   Nav par ko. — Lūka nosēdās man blakus un at­spieda muguru pret sienu. — Pirmā diena no smagajām?

—   Es te neiederos, — teicu. — Es pat neticu nekā­diem dieviem.

—    Nūjā, — viņš atsaucās. — Tā jau gājis mums visiem. Kad sāc ticēt, nav ne par matu vieglāk.

Tas izskanēja tik rūgti, ka satrūkos, jo Lūka nudien izskatījās pēc tāda, kas neko neņem galvā. Pēc visa sprie­žot — puisis, kas spēj vai kalnus gāzt.

—  Tātad tavs tētis ir Hermejs? — es apjautājos.

Lūka no pakaļkabatas izrāva atspernazi, un uz mir­kli jau iedomājos, ka ar to dabūšu ribās, bet viņš tikai noskrāpēja sandales zolei piekaltušu dubļu piku. — Jā. Hermejs.

—  Tas ziņnesis ar spārnotajām sandalēm.

—  Tas pats. Ziņu piegāde. Ārstniecība. Ceļotāji, tir­gotāji, zagļi. Visi, kas mēro ceļus. Tāpēc arī tu esi te, lai izbaudītu vienpadsmitā namiņa viesmīlību. Hermejam ir dāsna sirds, viņš palīdz visiem.

Lēsu, ka Lūka nebūs domājis mani apsaukāt par pē­dējo ubagu. Vienkārši aizdomājies.

—  Tu savu tēti esi saticis? — ievaicājos.

—  Vienreiz.

Nogaidīju — ja gribēs, pastāstīs. Pēc visa spriežot, negribēja. Man iešāvās prātā, ka stāstam varbūt ir kāds sakars ar to, kā Lūka ticis pie rētas.

Paslējis galvu, Lūka izmocīja smaidu. — Par to, Per­sij, neraizējies. Mēs te pa lielākai daļai esam labi ļaudis. Galu galā, visi esam tuvākos vai tālākos rados, vai ne? Mēs gādājam cits par citu.

Šķita — viņš saprot, cik apjucis jūtos, un par to es jutos pateicīgs, jo tādam lielam puisim kā viņš — pat, ja pildi vecākā pienākumus — pienāktos turēties pa gabalu no tik puņķaina pamatskolnieka kā es. Bet Lūka mani namiņā laipni sagaidīja. Bija pat manis dēļ šo to nočie­pis, un neko tik jauku manā labā šodien neviens vēl ne­bija darījis.

Izlēmu uzdot pašu pēdējo lielo jautājumu — to, kas man nelika mieru visu pēcpusdienu: — Arēja Klarisa te, par mani zobodamās izmeta, ka es esot Lielās triādes materiāls. Tad Anabeta… divreiz… teica, kas es varētu būt "viņš". Un lai es aprunājoties ar orākulu. Par ko ir runa?

Lūka salocīja nazi. — Pareģojumus es nevaru ciest.

—   Kā tu to domā?