Zibens zaglis

Tad uztrūkos no miega.

Laukā tiešām plosījās vētra — tāda, kas lauž kokus un sagrauj mājas. Pludmalē nebija ne zirgu, ne ērgļu, tikai kā viltus dienas gaisma zibsnīja zibens un pret kā­pām kā smagās artilērijas lādiņi triecās metrus sešus augsti viļņi.

Nākamais pērkondārds uzrāva no miega mammu. Ieplestām acīm viņa pietrūkās sēdus un iesaucās: — Vie­suļvētra!

Skaidrs neprāts. Tik agri, pašā vasaras sākumā, Longailendā viesuļvētru nav. Taču okeānam kas tāds laikam bija piemirsies. Cauri vēja auriem saklausīju attālus nik­numa pilnus baurus — tik mokošus, ka uzmetās zo­sāda.

Tad kaut kas jau tuvāk — kāds dipinājās pa smiltīm. Izmisusi balss — kāds kliegdams vālēja pa mūsu mājiņas durvīm.

Mamma vienā naktskreklā izlēca no gultas un at­šāva aizbīdni.

Uz sliekšņa stāvēja Grovers uz lietusgāzes fona. Bet viņš… tas nebija īsti Grovers.

—   Nomeklējos visu nakti, — viņš izdvesa. — Ar kuru galu jūs vispār domājat?

Mamma man uzmeta šausmu pilnu skatienu — ne jau paša Grovera dēļ, bet kāpēc viņš uzradies.

—   Persij! — viņa pacēla balsi, lai pārkliegtu lietus šalkas. — Kas tur, skolā, bija? Kāpēc tu man neizstāstīji?

Es blenzu uz Groveru kā sasalis. Nespēju noticēt sa­vām acīm.

— O Zeu kai alloi theoi!" — viņš nosaucās. — Viņš jau man min uz pēdām! Tu ko — viņai neizstāstīji?

Pēkšņais pārsteigums liedza apjēgt, ka Grovers nu­pat iebrēcies sengrieķu mēlē, bet es visu esmu lieliski sa­pratis. Šoks bija par daudz stiprs, lai es sāktu brīnīties, kā Grovers šurp atkūlies nakts vidū. Jo Groveram kājās nebija bikšu, un tur, kur pienācās būt kājām… kur pienā­cās būt kājām…

Mamma mani stingri uzlūkoja un ierunājās vēl ne­kad nedzirdētā tonī: — Persij! Stāsti laukā uz līdzenas vietasl

Izstomīju kaut ko par vecajām kundzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu, un mamma tikai vērās pretim, zibens atblāzmās balta kā palags.

Paķērusi somiņu, viņa pasvieda man lietusmēteli un noteica: — Uz mašīnu! Abi divi. Mudīgi!

Grovers metās uz Camaro, taču nevarētu teikt, ka skriešus. Rikšiem vien un pinkainajai pēcpusei līgojo­ties, un pēkšņi man pielēca, ko īsti nozīmē tā viņa aizbil­dināšanās ar vājumu kāju muskuļos. Es sapratu, kā nā­kas, ka viņš tik ātri skrien, tomēr iedams pieklibo.

Jo tur, kur pienācās būt pēdām, nekādu pēdu vispār nebija. Toties bija šķelti nagi.

4 Ak, Zev, un pārējie dievi! (Sengrieķu vai.)

ČETRI MAMMA MAN mĀca kauties ar bulli

Mēs nakts tumsā traucāmies pa lauku ceļiem. Carnaro pluinīja vējš. Lietus sitās vējstiklā. Nezinu, kā mamma vispār ko varēja saredzēt, bet gāzes pedāli viņa spieda grīdā.

Ikreiz, kad noplaiksnljās zibens, es paskatījos uz Groveru, kas sēdēja man līdzās aizmugures sēdekli, un domāju: kas ir? Vai nu esmu nojūdzies, vai ari viņam kā­jās kaut kādas pinku bikses. Bet nē, to smaku es atminē­jos no bērnudārza laikiem, kad braucām ekskursijās uz privātiem zvērudārziem, — lanollns, tāda kā vilna. Sa­slapis kūts lopiņš.

Prātā bija tikai viens: — Tātad tu ar mammu… jūs esat pazīstami?

Grovers ieskatījās atpakaļskata spogulītī, lai gan aiz muguras nebija nevienas mašīnas. — Ne gluži, — viņš atsaucās. — Nu, aci pret aci tikušies neesam. Bet viņa zināja, ka es tevi pieskatu.

— Pieskati?

—    Ka esmu novērotājos. Lai tev nekas nenoiet greizi. Bet par tavu draugu es nebūt neizlikos, — viņš steigšus piebilda. — Es esmu tavs draugs.

—   Mmm… un kas tu vispār tāds esi?

—  Šobrīd tas galīgi nav no svara.

—   Nav no svara? Lejpus jostasvietai mans labākais draugs izrādās kaut kāds ēzelis…

Grovers iebrēcās. Apmēram tā: — Bēē-ē!

To es jau biju dzirdējis, bet vienmēr to iedomājos par nervozu smiekliņu. Tagad sapratu, ka tas ir tāds kā aizkaitinājuma pilns blējiens.

—  Āzis! — viņš iebļāvās.

—  Ko?

—  Apakšpusē esmu āzis!

—  Tu nupat teici, ka tas neesot no svara.

—   Bēē-bēē! Viens otrs satīrs par tādu apvainojumu tevi sabradātu pīšļos uz līdzenas vietas!

—   Ui! Paga! Satīri. Tu domā, tādi kā… mistera Bru­nera mītos?

—   Vai tās vecās augļu pārdevējas bija mīts, Persij? Vai misis Dodsa bija mīts?

—  Tātad tu atzīsti, ka tāda misis Dodsa vispār bija?

—  Protams!

—  Tad kāpēc…

—   Jo mazāk zini, jo mazāk briesmoņu piesaisti, — Grovers atteica, it kā tas būtu kas pašsaprotams. — Cil­vēku acis mēs aizmiglojam. Cerējām, ka tu Laipnīgo iedomāsies kā halucināciju. Bet tas negāja cauri. Tu sāki apjēgt, kas esi.

—  Kas es… pag, ko tu ar to domā?

Svešādie bauri pieņēmās spēkā turpat aizmugurē, nu jau pavisam tuvu. Lai kas mums bija uz pēdām, tas dzinās pakaļ.

—   Persij, — mamma ierunājās, — stāstāmā ir tik daudz, ka nepietiks laika. Vajag tevi nogādāt drošībā.

—   Kas par lietu? Kas man dzenas pakaļ?

—    Nūū, nekas sevišķs, — pikti atsaucās Grovers, acīmredzot joprojām nesagremojis to piezīmi par ēzeli. — Tikai Miroņu valdnieks un pāris viņa pakalpiņu, kas slāpst pēc asinīm.

—  Grover!

—   Piedošanu, misis Džeksone! Vai varam, lūdzu, braukt ātrāk?

Raudzīju saprast, kas notiek, bet man pietrūka spēka. Zināju, ka tas nav sapnis. Iztēle man nebija no krāšņāka­jām. Kaut kas tāds man nemūžam nebūtu rādījies ne ļaunākajos murgos.