Zibens zaglis

Atbildi nemaz negaidīju. Izrāpos laukā un izvilku no mašīnas arī Groveru, kas izrādījās brīnum viegls, to­mēr, nebūtu mammas palīdzīgās rokas, es viņu necik tālu nebūtu varējis aizstiept.

Pa abiem pārsviedām Grovera rokas mums pār ple­ciem un pa piemirkušo, līdz jostasvietai garo zāli sākām brist kalnā.

Atskatījies pirmoreiz pa īstam noskatīju to bries­moni. Augumā, teikšu, pāri par diviem metriem, rokas un kājas tādas kā kultūristu žurnāla bildēs — ar bicepsu, tricepsu un visādu citādu cepšu kunkuļiem, kas kā beis­bola bumbas satūcīti zem vēnām izvagotas ādas. Drēbju viņam nebija, tikai apakšveļa, tas ir, spoži baltas Fruit of the Loom apakšbikses, kas izskatītos smieklīgi, ja vien rumpja augšgals nebūtu tik baiss. No nabas līdz pat ple­ciem viņš bija apaudzis ar cietiem, bieziem, brūniem sa­riem.

Kakls bija viena vienīga muskuļota masa, un vilna klāja arī milzīgo galvu. Purns bija manas rokas garumā, puņķainajās nāsīs rēgojās spožs misiņa riņķis, acis — melnas un nežēlīgas, un ragi — milzīgi baltmelni ragi, it kā nosmailināti elektriskajā zīmuļu asinātājā.

To briesmoni es uzreiz atpazinu. Par tādu stāstīja misters Bruners — pašā gada sākumā. Bet viņš taču ne­varēja būt īsts!

Izmirkšķināju lietuslāses no acīm. — Tas taču…

—   Pasifajas dēls, — mamma noteica. — Kaut es būtu zinājusi, cik ļoti viņam kārojas tevi nokaut!

—  Bet tas taču Mīn…

—   Neizrunā viņa vārdu, — mamma nobrīdināja.

—  Vārdiem ir spēks.

Līdz priedei joprojām bija mērojams tāls ceļš — ma­zākais, metru simt pret kalnu. Atskatījos vēlreiz.

Pusbullis, puscilvēks līkņāja pār mašīnu, ieskatīda­mies logos. Vispār ne tik daudz skatījās kā ošņājās, baks­tījās ar purnu. Nesapratu, kāpēc viņš tā, ja reiz mēs bijām turpat, labi ja piecpadsmit metru tālāk.

—  Ēst? — Grovers nokunkstēja.

—  Kuš, — es viņam teicu. — Mammu, ko viņš dara? Vai tad mūs neredz?

—    Redz un dzird viņš ļoti vāji, — viņa atsaucās.

—   Vadās pēc ožas. Bet necik ilgi, samanīs, kur esam.

It kā pēc burvju mājiena, bullis niknumā iebaurojās. Aizķēris Gabes Camaro aiz ieplaisājušā jumta, viņš, šasi­jai čīkstot un šņerkstot, pacēla to virs galvas un trieca pret ceļu. Nogāzusies uz slapjā asfalta, mašīna, dzirkste­les šķiezdama, aizslīdēja metrus astoņsimt tālāk, līdz ap­stājās. Uzsprāga benzīna tvertne.

Lai nebūtu ne skrambiņas, Gabe tika piekodinājis.

Nu, re.

—  Persij, — mamma teica, — kolīdz viņš mūs ierau­dzīs, bruks virsū. Nogaidi līdz pēdējam brīdim, tad sprūc nost no ceļa — tieši sāņus. Uzbrukumā viņš uz pagriešanos nav sevišķi manīgs. Saprati?

—  Kā tu to visu zini?

—   Jau sen bīstos, ka nāks tāds uzbrucējs. Kas tāds jau bija paredzams. Biju tik savtīga — gribēju, lai esi pie manis.

—   Lai esmu pie tevis? Bet…

Atkal nikni bauri, un pusbullis, puscilvēks uzņēma taku kalnup.

Bija mūs saodis.

Līdz priedei bija mērojami vien daži metri, bet no­gāze tagad slējās arvien stāvāka un slidenāka, un arī Grovers vieglāks vis nekļuva.

Buļļcilvēks tuvojās. Lai mūs panāktu, viņam vaja­dzēja vēl tikai dažas sekundes.

Mamma droši vien jau bija bez spēka, tomēr balstīja Groveru. — Skrien, Persij! Pašķiramies! Neaizmirsti, ko es tev teicu!

Pašķirties es negribēju, taču man bija sajūta, ka viņai ir taisnība — citas izejas mums nebija. Aizjozu pa kreisi, apcirtos un ieraudzīju, kas tas kustonis metas man virsū. Melnajos redzokļos gailēja naids. Viņš smirdēja pēc sa­smakušas gaļas.

Pieliecis galvu, viņš bruka man virsū, ragu asmeņus pavērsis pret manām krūtīm.

Kuņģis man bailēs sažņaudzās un gribējās bēgt, bet no tā nebūtu nekādas jēgas. Noskriet viņu es nevarēju. Tāpēc stāvēju kā iemiets un pašā pēdējā mirklī spruku sāņus.

Buļļcilvēks pabrāzās garām kā kravas vilciens, tad vilies nobaurojās un apcirtās, taču šoreiz nevis pret mani, bet pret mammu, kas nupat guldīja Groveru zālē.

Pakalna virsotne jau bija klāt. Otrpus lejā redzēju ieplaku, tieši kā mamma tika teikusi, un mājas gaismas, kas dzeltenas spīdēja cauri lietus straumēm. Taču līdz turienei vēl bija mērojams vismaz puskilometrs. Tik tālu tikt nebija nekādu cerību.

Buļļcilvēks nomaurojās, zemi dimdinādams. Viņš joprojām paturēja acīs manu mammu, kas tagad lēnām atkāpās lejup pa nogāzi uz ceļa pusi, lūkodama bries­moni aizvedināt tālāk no Grovera.

—   Skrien, Persij! — viņa uzsauca. — Es tālāk iet ne­varu. Skrien!

Bet es tikai stāvēju kā sasalis, bailēs gluži pārakmeņojies, un noskatījos, kā nezvērs brūk viņai virsū. Viņa mēģināja pasprukt malā, kā pati bija man mācījusi, bet briesmonis vairs nebija apmuļķojams. Viņš pašāva roku, sagrāba bēgli aiz kakla un pacēla gaisā, lai kā viņa cīnī­jās, spārdījās un spirinājās.

—  Mammu!

Notvērusi manu skatienu, viņa izmocīja pašu pēdējo vārdu: — Mūc!

Tad, dusmās ierēcies, nezvērs aizžņaudza mammai rīkli, un viņa manu acu priekšā izgaisa, sabira gaismas putekļos, vizošā zeltainā stāvā, tādā kā hologrāfiskā pro­jekcijā. Nošķīda žilbīgs zibsnis, un viņas vairs vienkārši… nebija.

—  Nē!

Bailes bija projām, un tagad es biju dusmīgs. Dzīslās ielija jauni spēki — enerģija uzkūsāja tāpat kā toreiz, kad misis Dodsai izauga nagi.