Zibens zaglis

Mamma cirta pa kreisi. Iebraucām šaurākā celiņā, šāvāmies garām tumšām viensētām, mežainiem pakal­niem un pie baltu mietu žogiem piestiprinātiem uzraks­tiem: "LASIET PAŠI SAVAS ZEMENES!"

—   Kurp mēs braucam? — ieprasījos.

—   Uz to vasaras nometni, par ko es tev stāstīju! — mamma noskaldīja. Manis labad viņa centās neizrādīt bailes. — Uz to vietu, kurp tēvs gribēja tevi sūtīt.

—  Uz to vietu, kurp tu negribēji, lai braucu.

—   Mīļais, lūdzu! — mamma iesaucās. — Jau tā ir grūti. Mēģini saprast. Tev draud briesmas.

—  Jo daža laba večiņa pārgriezusi pušu dziju.

—  Tās nebija nekādas večiņas, — ierunājās Grovers.

— Tās bija Likteņdieves. Tu maz apzinies, ko nozīmē tas, ka viņas tev parādījās? Tā viņas dara tikai tad, kad tev… kad kādam nāve zobu galā.

—  Oho! Tu teici — "tev".

—  Nekā, neteicu vis. Es teicu — "kādam".

—  Ar to domājot "tev". Tas ir — man.

—   Ar "tev" es domāju "jebkuram". Ne jau "tev" kā

tev.

—  Puikas! — mamma mūs apsauca.

Viņa strauji sagrieza stūri pa kreisi, un ar acs kak­tiņu pamanīju stāvu, ko apbraucām ar līkumu: melns, vējā pluinīdamies, tas palika aiz muguras.

—   Kas tad tas tāds bija? — es noprasīju.

—  Tūliņ būsim galā, — mamma attrauca, manu jau­tājumu laizdama gar ausīm. — Vēl kilometri divi. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu.

Man nebija ne jausmas, kas ir tur — galā, bet atta­pos, ka pats jau stiepjos uz priekšu, pēc iespējas drīzāk gribēdams nonākt, kur nu nonākams.

Laukā bija tikai lietus un tumsa — neapdzīvots lauku apvidus, kā jau Longailendas galā. Prātā uznira misis Dodsa un brīdis, kad viņa pārvērtās par to kustoni ar asiem zobiem un ādainiem spārniem. Kolīdz atcerē­jos, bailēs notirpa visi locekļi. Viņa tiešām bija necilvēks. Pa īstam gribēja mani nogalināt.

Tad aizdomājos par misteru Bruneru… un to zo­benu, ko viņš man pasvieda. Iekams paguvu ko pajautāt Groveram, man mati saslējās stāvus gaisā. Nošķīda ap­žilbinoša gaisma, kaut kas nodārdēja tā, ka zobi žokļos notrīcēja, un mūsu mašīna uzsprāga.

Atminos, ka sajutos kā bez svara, it kā es būtu reizē sadragāts gabalos, izcepināts un aizskalots projām ar šļūteni.

Ar švūkstu atlipināju pieri no priekšsēdekļa aizmu­gures un nokunkstēju: — Ui…

—   Persij! — mamma iekliedzās.

—  Esmu dzīvs…

Lūkoju nokratīt apdullumu. Beigts es nebiju. Mašīna nemaz nebija pa īstam uzsprāgusi. Bijām iebraukuši grāvī. Šofera puses durvis bija iestigušas dubļos. Jumts bija iesprādzis pušu kā olas čaumala, iekšā gāzās lietus.

Zibens. Cita izskaidrojuma nebija. Bijām nosperti nost no ceļa. Man blakus pakaļsēdeklī čurnēja liels, ne­kustīgs kunkulis. — Grover!

Viņš bija saļimis, no mutes kaktiņa lejup stiepās asins tērcīte. Paraustīju viņa gurnu pinkas ar domu: nē! Ar visu to, ka tu pa pusei esi kūts lopiņš, tu tomēr esi mans labākais draugs, un es negribu, ka tu mirsti!

Tad viņš iekunkstējās: — Ēst… — un tas bija uz labu.

—  Persij, — ierunājās mamma, — mums vajadzēs… — Un balss viņai apslāpa.

Atskatījos. Zibens plaiksnās caur dubļiem nošķiesto pakaļlogu ieraudzīju pa ceļa malu šurp slājam kādu stāvu. Man tūliņ uzmetās zosāda. Melnais apveids bija milzonīgs — izskatījās pēc futbolista. Uz galvas viņš tu­rēja uzmestu tādu kā segu. Rumpja augšgals drukns un pinkains. Augšup paslieto roku dēļ izskatījās tā, it kā viņam būtu ragi.

Norīstījos. — Kas tas…

—   Persij, — mamma teica nāvīgi nopietni, — kāp laukā no mašīnas.

Viņa grūdās pret durvīm, bet tās bija pamatīgi iesti­gušas dūksnājā. Paraustīju savējās. Arī tās bija iestrēgu­šas. Izmisumā paskatījos uz griestu caurumu. Izlīst va­rētu, taču cauruma malas joprojām čukstēja un kūpēja.

—    Lien laukā pa otru pusi! — mamma uzsauca. — Persij, mūc! Redzi to lielo koku?

—  Ko?

Atkal nošķīda zibens, un pa kūpošo jumta caurumu es to koku ieraudzīju: tuvīnā pakalna virsotnē slējās milzonīga priede, tik liela kā Baltā nama Ziemsvētku egle.

—  Tā ir robežzīme, — mamma teica. — Viņpus pa­kalnam ielejā ieraudzīsi lauku mājas. Skrien turp, atpa­kaļ neskatīdamies. Sauc pēc palīdzības. Skrien bez ap­stājas, līdz tiksi pie pašām durvīm.

—  Mammu, tu arī nāc!

No vaiga viņa bija bāla, un acis tik pilnas skumju kā tajās reizēs, kad viņa vērās okeānā.

—  Nē! — es iekliedzos. — Tu nāksi man līdzi. Palī­dzēsi stiept Groveru.

—  Ēst! — Grovers ievaidējās jau skaļāk.

Tas cilvēks ar segu uz galvas tuvojās rūkdams un sprauslādams. Tagad, kad viņš bija jau tuvāk, es atskārtu, ka nekādu segu uz galvas viņš netur, jo gar sāniem kuļā­jās rokas — lielas, druknas. Nekādas segas vispār nebija. Proti, tas apjomīgais, pinkainais apveids, kas nekādi ne­varēja būt galva… bija galva. Un tas, kas izskatījās pēc ragiem…

—    Viņš nenāk pakaļ mums, — mamma sacīja.

— Viņam vajag tevi. Turklāt es nedrīkstu šķērsot ro­bežu.

—   Bet…

—  Mums nav laika, Persij. Ej! Lūdzu!

Tad man sanāca dusmas — uz māti, uz to āzi Groveru, uz to ragaino kustoni, kas lēnām un mērķtiecīgi slampāja arvien tuvāk kā tāds… kā tāds bullis.

Pārrāpos pāri Groveram un atgrūdu vaļā durvis — laukā gāza kā jo spaiņiem. — Mēs iesim visi kopā. Aiz­iet, mammu!

—  Es taču teicu…

—   Mammu! Es tevi te neatstāšu. Palīdzi ar to Gro­ver u!