Vecākais

Nari pamanīja viņa nodarbi. Vai es drīkstu aplūkot tavu gredzenu?

Eragons pasniedza prātlauzi elfam, un tas uzgrieza viņam muguru. Kādu laiciņu Eragons un Oriks airēja laivu divatā, bet Nari tikmēr knibinājās ap gredzeniem. Tad ar priecīgu izsaucienu Nari pacēla augšup roku, un uz viņa lielā pirksta uzdzirkstīja gatavais gredzens. Brīnišķīga mīkla, Nari atzina. Viņš novilka gredzenu no pirksta un sapurināja to, lai atdotu Eragonam sākot­nējo riņķīšu mudžekli.

-   Kā tev izdevās to salikt? Eragons gribēja zināt, pārsteigts un pat mazliet greizsirdīgs par to, ka elfam bija izdevies to atrisināt tik ātri. Nē, pagaidi! Nestāsti man neko. Es vēlos to salikt pats.

-   Protams, Nari smaidot atbildēja.

PAGĀTNES BRŪCES

Trīs un vēl pusi dienas Kārvahallas iedzīvotāji apsprieda bei­dzamo uzbrukumu, jaunā Elmunda nāvi un to, ko varētu darīt, lai izbēgtu no šīs trīskārt nelādētās bezizejas. Par to strīdējās visās mājās, visās istabās. Pietika viena vārda, lai draugi kristu krāgā draugiem, vīri saķīvētos ar sievām, lai bērni nostātos pret vecākiem un lai visi pēc maza mirkļa atkal salīgtu mieru, jo mērķis visiem bija viens izdzīvot.

Daži uzstāja, ka Kārvahalla ir nolemta iznīcībai, tāpēc viņi mierīgi varot nogalināt razakus un atlikušos kareivjus, tā vismaz izbaudot atriebes saldmi. Citi sprieda: ja Kārvahalla tiešām lemta bojāejai, tad vienīgā prātīgā izeja esot padoties un paļauties uz karaļa žēlastību, pat ja tas nozīmētu Rorana spīdzināšanu un nāvi, kā arī verdzību visiem pārējiem. Vēl vairāki nepiekrita ne vieniem, ne otriem, bet iegrima drūmā, tumšā naidā, ko vērsa pret ikvienu, kuru uzskatīja par atbildīgu ciemu piemeklējušajā nelaimē. Un kur nu vēl tie, kuri savu paniku slēpa kārtīga alus kausa dziļumos.

Acīmredzot arī paši razaki saprata, ka pēc vienpadsmit kareivju zaudējuma viņu spēki nav tik vareni, lai uzbruktu Kārvahallai, tāpēc vienība bija atkāpusies tālāk pa ceļu. Karaļa vīri bija izli­kuši sargkareivjus vairākās Palankāras ielejas vietās un tagad vienkārši nogaidīja. Gaida utainus papildspēkus no Ceinonas vai Gileadas, ja jūs gribat zināt manu viedokli, Lorings pavēstīja vienā no sapulcēm. Rorans noklausījās gan viņa domas, gan vēl vairākus vīrus, tad pats klusībā pārcilāja varbūtējo rīcību. Visas iespējas likās bīstamas un riskantas.

Rorans tā arī nebija atzinies Slounam, ka viņi ar Katrīnu saderinājušies. Jaunais vīrietis apzinājās, ka vilkt to garumā ir pagalam muļķīgi, bet baidījās no tā, kā miesnieks varētu rīkoties, uzzinājis, ka Rorans un Katrīna nav likušies ne zinis par tradīci­jām un tādējādi arī par tēva autoritāti. Turklāt darāmā netrūka,

un tas novērsa Rorana domas; viņš pārliecināja pats sevi, ka aizsargbūvju nostiprināšana ap Kārvahallu šobrīd ir pats svarīgākais uzdevums.

Sameklēt palīgus izrādījās vieglāk, nekā Rorans bija domājis. Pēc iepriekšējā vakara kaujas cieminieki rūpīgāk ieklausījās viņā un precīzāk izpildīja rīkojumus vismaz tie, kuri neuzskatīja viņu par nelāgās situācijas vaininieku. Jaunā varas apziņa jau­nekli mulsināja, līdz viņš saprata, ka tā, visticamāk, ir saistīta ar apbrīnu, cieņu un pat bailēm, ko citiem iedveš viņa nogalinātie kareivji. Tagad viņu sauca par Dižveseri. Par Roranu Dižveseri.

Iesauka viņam tīri labi patika.

Kad pār ieleju nolaidās tumsa, Rorans atspiedās pret sienu Horsta ēdamistabā un pievēra acis. Pie sveču izgaismotā galda sasēdušie vīri un sievas risināja sarunu. Pašreiz Kiselts izklāstīja, kā Kārvahallā ir ar ēdamā un citu cīņām noderīgu mantu krāju­miem. Badu mēs necietīsim, viņš pabeidza savu stāstu, bet, ja nevarēsim apkopt laukus un laist ganībās lopus, mums labāk pārgriezt sev rīkli vēl pirms nākamās ziemas pienākšanas. Tas būtu žēlsirdīgāks gals.

Horsts saviebās. Sūdu būšana!

-   Sūdu būšana vai ne sūdu būšana, Ģertrūde sacīja, mums izdosies to noskaidrot. Kad kareivji ieradās, mūsu skaitliskais pār­svars bija desmit pret vienu. Viņi ir zaudējuši vienpadsmit vīru; mūsu pusē ir kritis apaļš ducis, vēl deviņi ir ievainoti. Kas, Horst, notiks, kad viņiem būs pārsvars desmit pret vienu?

-   Bardiem būs iemesls iegaumēt mūsu vārdus, Horsts atbil­dēja. Ģertrūde skumji pašūpoja galvu.

Tad Lorings trieca dūri galdā. Un es saku, ka mums tagad vajadzētu uzbrukt, pirms viņiem pievienojas papildspēki. Pulciņš ar šķēpiem un vairogiem bruņotu vīru iznīdētu šo lapseņu pūzni. To varētu paveikt jau šonakt!

Rorans nemierīgi sakustējās. Visas šīs runas jau bija dzir­dētas, un, tāpat kā tas bija noticis iepriekš, arī šoreiz Loringa vārdi sacēla mazu vētru, kas aizrāva sapulcējušos. Vēl pēc stundas spriešanai nemanīja ne gala, ne malas un vienīgā jaunā ideja bija

Teina ieteikums Gedrikam izmiecēt pašam savu ādu, kas gandrīz beidzās ar dūru palaišanu.

Kad strīdi beidzot pieklusa, Rorans piekliboja pie galda, cik 11u ātri savainotā kāja ļāva. Viņš dziļi ieelpoja. Neizlēmība mūs nogalinās tikpat droši kā zobens vai bulta. Orvals pārgrieza acis, bet pārējie ieklausījās. Es nezinu, vai mums vajadzētu uzbrukt vai bēgt…

-   Kurp tad? iespurdzās Kiselts.