Vecākais

Kad Eragons pamodās saules pielietajā Duveldenvārdenā, gaisu pildīja bieza puķu smarža. Virs galvas pletās šalcošu lapu vainagi, ko balstīja sausā, skrajā zemē saknes ielaiduši resni stumbri. Tumši zaļajā ēnā spēja izdzīvot vien sūnas, ķērpji un reti krūmiņi. Pameža trūkums ļāva redzēt tālu starp mezglotajiem pīlāriem un bez kādiem traucēkļiem pārvietoties zem griestiem, kuru krāsa nepārtraukti mainījās.

Piecēlies Eragons sastapa Torvu un pārējos pavadoņus rūķi jau bija sasaiņojuši mantas un gatavi doties ceļā. Orika ēzelis bija piesiets aiz Eksvara rikšotāja. Eragons piegāja pie Torva un patei­cās: Paldies jums visiem, ka pasargājāt mani un Safiru tālajā ceļā. Lūdzu, nododiet mūsu pateicības vārdus Undinam.

Torvs piespieda dūri pie krūtīm. Tavi vārdi būs drošībā pie manis. Viņš saminstinājās un atskatījās uz namiņiem. Tie elfi ir savāda rase, viņos ir daudz gaismas un arī daudz tumsas. No rīta viņi iedzer kopā ar tevi, bet vakarā iedur dunci mugurā. Raugi, Ēnkāvi, lai tev aiz muguras vienmēr būtu siena. Viņi ir pārāk nepastāvīgi.

-   Es paturēšu prātā tavus vārdus.

-   Mhm. Torvs norādīja uz upi. Viņi ir iecerējuši doties līdz Eldora ezeram laivās. Ko tu iesāksi ar savu zirgu? Mēs varētu to aiz­vest līdz Tarnagai un tad parūpēties, lai tas nonāk līdz Troņheimai.

-   Laivās?! pārsteigts iesaucās Eragons. Viņam vienmēr bija licies, ka uz Elesmēru viņš dosies jāšus Ledusliesmas mugurā. Zirgs bija varen noderīgs, kad Safira bija projām vai tur, kur pūķim bija par šauru. Viņš paberzēja retos bārdas rugājus. Paldies par laipno piedāvājumu. Vai jūs pārliecināsieties, lai par Ledusliesmu labi parūpējas? Es ļoti pārdzīvotu, ja ar viņu atgadītos kas nelāgs.

-  Zvēru pie sava goda, apsolīja Torvs, kad atgriezīsies, atra­dīsi savu zirgu labi pabarotu un spodri izsukātu.

Eragons atveda Ledusliesmu un nodeva rikšotāju, seglus un zirga kopšanas rīkus Torva pārziņā. Viņš atvadījās no katra kareivja un tad kopā ar Safiru un Oriku noskatījās, kā rūķi aizjāj atpakaļ pa ceļu, pa kuru dienu iepriekš visi bija ieradušies elfu valstībā.

Atgriezušies pie namiņiem, viņi sasaiņoja mantas un sekoja elfiem cauri biezoknim uz Eddas upes krastu. Tur pie krietna klintsbluķa bija piesietas divas baltas kanoe laivas ar sānos iegreb­tiem vīteņiem.

Eragons iekāpa tuvākajā laivā un iekārtoja saini zem kājām. Viņu pārsteidza laivas vieglums likās, to varētu pacelt ar vienu roku. Satrieca arī tas, ka priekšgali bija veidoti no vairākiem bērza mizas paneļiem, kas šķita sakausēti vienā veselumā bez kādām šuvēm. Ziņkāres mākts, viņš pieskārās laivas malai. Miza bija stingra un spriega, gluži kā nostiepts pergaments, un vēsa lai­kam no saskares ar ūdeni. Jauneklis pieklauvēja pie malas. Sķiedrotais apvalks novibrēja kā pieklusinātas bungas.

-   Vai visas jūsu laivas ir šādi būvētas? Jātnieks apvaicājās.

-   Visas, izņemot pašas lielākās, Nari atbildēja, nomezdamies Eragona laivas priekšgalā. Tās mēs izdziedam no īpaši izmeklē­tiem ciedriem un ozoliem.

Pirms Eragons paguva pajautāt, ko nozīmē izdziedāt laivas, pie viņiem iekāpa Oriks, bet Arja un Lifens iesēdās otrā laivā. Tad Arja pievērsās Edurnam un Seldinam, kuri palika upes krastā, un piekodināja: Sargājiet šo ceļu, lai neviens mums nevarētu sekot, un nestāstiet nevienam, ka esam ieradušies elfu zemē. Par to pirmajai jāuzzina karalienei. Tikko nonāksim līdz Siltrimai, es nosūtīšu jums papildspēkus.

-   Arja Drotningu.

-   Lai zvaigznes jūs sargā! elfā atbildēja.

Saliekušies uz priekšu, Nari un Lifēns pacēla no laivām asas, pēdas desmit garas kārtis un sāka stumties augšup pa straumi. Safira ieslīdēja ūdenī aiz laivām un devās uz priekšu pa upes gultni, līdz panāca tās. Kad Eragons paskatījās uz pūķi, viņa laiski piemiedza ar aci, tad ienira zem ūdens, liekot upei uzsist caurspī­dīgu vilni virs viņas izliektās muguras. To redzot, elfi iesmējās un uzteica pūķi par iespaidīgo spārnu vēzienu un spēku.

Aptuveni pēc stundas viņi sasniedza Eldora ezeru, ko ņir­bināja sīki, robaini vilnīši. Putni un kukaiņi spietoja gar koku sienu ezera rietumu krastā, bet austrumu krasts lēzeni pārgāja bezgalīgā līdzenumā, kur ganījās simtiem briežu.

Tagad, kad vairs nenācās irties pretī straumei, Nari un Lifēns nolika kārtis vietā un izsniedza katram pa airim ar koka lapai līdzīgu lāpstiņu. Oriks un Arja jau zināja, kā ar to rīkoties, bet Nari nācās šo māku ierādīt Eragonam. Mēs virzīsimies uz to pusi, kurā airēsi tu, elfs skaidroja. Tātad, ja es airēšu laivas labajā pusē, bet Oriks kreisajā, tad tev jāairē pārmaiņus te vienā, te otrā, citādi mēs novirzīsimies no kursa. Saules gaismā Nari mati mirdzēja kā sīkas, liesmojošas stieplītes.

Eragons drīz vien saprata, kas jādara, un, kad kustības kļuva ritmiskas, viņa prāts aizklīda nomoda sapņos. Laiva, kurā viņš sēdēja, slīdēja pāri ezeram, bet viņa domas aizmaldījās fantasti­kas pasaulē, kas slēpās jaunekļa iztēlē. Izcēlis airi no ūdens, lai atpūtinātu rokas, Jātnieks vēlreiz izvilka Orika iedoto gredzenu ķēdīti un mēģināja sakārtot spītīgos apļus vienā.