Vecākais

Eragon, lūgtum man līdzās, Undins uzrunāja Jātnieku, norādot uz krēslu pie labās rokas. Vispirms apsēdās Eragons un klana vadonis, tad viņu piemēram steidzīgi sekoja pārējie.

Eragons nopriecājās viņam blakus, izrādījās, sēž Oriks, bet tieši pretī, galda otrā pusē, vieta bija ierādīta Arjai. Tiesa, abi ceļabiedri izskatījās sadrūmuši. Pirms Jātnieks paguva pavaicāt Orikam par gredzenu, Undins uzplāja ar plaukstu pa galdu un ieaurojās: -Ignh az voth!

No nama sāka plūst kalpotāji ar zeltā kaltiem šķīvjiem, uz kuriem slējās gaļas gabalu, pīrāgu un augļu kalni. Viņi sadalījās trīs straumēs katra no tām devās pie sava galda un ar izcilu iznesību novietoja ēdienu starp viesiem.

Uz galda parādījās zupas un sautējumi ar dažādām saknēm, cepta brieža gaļa, gari, karsti ar iejavu raudzētas maizes klaipi un medus kūkas, no kurām vai pilēja aveņu ievārījums. Zaļumu ligzdā gardēžus gaidīja foreles fileja ar pētersīļiem, bet mazliet tālāk marinēts zutis skumīgi vērās uz siera plati, it kā cerētu noslīdēt no galda un aizlocīties atpakaļ līdz upei. Uz katra galda cēli slējās pa gulbim, bet tiem apkārt pildītu irbīšu, zosu un pīļu pulki.

Visur varēja vērot sēnes apceptas, sulīgas sloksnes, salik­tas kā aube putnam ap galvu vai izgrieztas mazu piļu veidolā un novietotas pie mērču "aizsarggrāvjiem". Sēņu dažādība likās neaptverama te bija gan gaisīgas, baltas sēnes Eragona dūres lielumā, gan neredzēti brīnumi, kas atgādināja raupju koka mizu, gan maigas, suņusēnēm līdzīgas savādnieces, kas bija pārgrieztas teju uz pusēm, lai atklātu spilgti zilo mīkstumu.

Tad atnesa mielasta galveno ēdienu milzīgu, uz atklātas uguns ceptu vepri, kas laistījās, pārliets ar mērcēm. Vismaz Era­gonam likās, ka tas ir vepris, jo tā rumpis bija Ledusliesmas lie­lumā un to knapi spēja panest seši rūķi. Milzeņa ilkņi bija garāki par apakšdelmiem, bet šņukurs cilvēka galvas platumā. Turklāt apkārt uzvilnīja spēcīga, savdabīgi asa smarža, kas nomāca visas pārējās un lika acīm asarot.

-   Nagra, pačukstēja Oriks. Milzu mežakuilis. Tas tev, Era­gon, ir liels pagodinājums no Undina puses. Nagras uzdrošinās medīt tikai visdrosmīgākie rūķi, un to pasniedz tikai dižiem vie­siem. Turklāt, manuprāt, viņš šādi dod mājienu, ka atbalstīs tevi attiecībās ar Durgrimstu nagrām.

Eragons pieliecās tuvāk Orikam, lai citi viņu nedzirdētu. Tātad šis ir vēl viens Beoriem raksturīgs dzīvnieks. Kādi ir pārējie?

-   Meža vilki gana lieli, lai uzbruktu nagrām, un gana izvei­cīgi, lai panāktu feldunostu. Alu lāči, kurus mēs dēvējam par uržadniem, bet elfi sauc par beorniem. Elfi viņu vārdā ir nosau­kuši šos kalnus, tiesa, mēs paši grēdai esam devuši citu vārdu. Mūsu nosaukums gan tiek glabāts noslēpumā, to mēs neizpaužam nevienam citas rases pārstāvim. Un…

-   Smer uoth, Undins pavēlēja un uzsmaidīja viesiem. Kal­potāji nekavējoties izvilka nelielus, līkus dunčus un sāka griezt nagru, noliekot pa šķīvim ar gaļu katra mielasta dalībnieka priekšā. Arja no gaļas atteicās, savukārt Safirai tika pamatīgs vepra gabals. Undins atkal pasmaidīja, paņēma dunci un nogrieza gabaliņu cienasta.

Eragons pasniedzās pēc sava naža, bet Oriks satvēra drauga roku.

-   Pagaidi.

Undins lēni košļāja kumosu, bolīdams acis un pārspīlēti mādams ar galvu, tad norija un paziņoja: Ilf gauhnith!

-   Tagad, Oriks teica, pievērsdamies ēdienam. Vienlaikus ap galdiem sāka risināties sarunas.

Eragons savā dzīvē nebija baudījis neko, kas līdzinātos mežakuilim. Tas bija sulīgs, mīksts un ar īpatnēji asu garšu it kā gaļa pirms cepšanas būtu mērcēta medū un sidrā -, to vēl vairāk izcēla klāt pievienotā piparmētra. Kā gan viņiem ir izdevies izcept kaut ko tik milzīgu ?

Ļoti lēnītēm, Safira bilda, skrubinādama savu nagras gabalu.

Ēzdams Oriks paskaidroja: Šis paradums ir saglabājies kopš laikiem, kad klani indēja cits citu uz nebēdu. Vakara saimnieks pirmais nogaršo ēdienu un atzīst, ka tas nav bīstams viņa viesiem.

Mielasta laikā Eragons centās apvienot dažādo gardumu bau­dīšanu un sarunas ar Oriku, Arju un rūķiem, kas sēdēja tālāk pie galda. Tā stundas aizsteidzās nemanot, maltīte izvērtās tik pamatīga, ka pēdējo ēdienu pasniedza, pēdējo kumosu notiesāja un pēdējo kausu pie trijiem galdiem iztukšoja tikai vēlā pēcpus­dienā. Kad kalpotāji ķērās pie trauku novākšanas, Undins vērsās pie Eragona: Vai maltīte tev likās garda?

Tā bija brīnišķīga.

Undins pamāja. Man prieks, ka tev garšoja. Es vakar liku gal­dus iznest pagalmā lai pūķis varētu ieturēties kopā ar mums. Runādams viņš ne mirkli nenolaida pētošu skatienu no Eragona.

Eragons iekšēji sastinga. Tīši vai netīši, Undins tikko bija iztu­rējies pret Safiru kā pret kuru katru dzīvnieku. Eragons sākotnēji gribēja par aizplīvurotajiem rūķiem klana vadonim apvaicāties zem četrām acīm, bet tagad vēlēdamies samulsināt Undinu viņš sacīja: Mēs ar Safiru esam tev pateicīgi. Un tad piebilda: Ser, bet kāpēc mums meta ar gredzenu?

Pagalmā iestājās vārīgs klusums. Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka Oriks saviebjas. Toties Arja pasmaidīja it kā saprastu, kāpēc jauneklis tā rīkojas.