Vecākais

Gredzenam atsitoties pret granītā bruģēto ietvi, Torvs, Oriks un pārējie kareivji nodrebēja. Likās, pat Arja ir uztraukusies. Divi jaunākie rūķi nobālēja un pastiepās pēc ieročiem, bet, kad Torvs norējās: Eta! viņi nolaida rokas.

Šāds notikumu pavērsiens satrauca Eragonu vairāk nekā dus­mīgā vārdu apmaiņa. Kad Oriks viens pats paspēra pāris soļu uz priekšu un, pacēlis gredzenu, noglabāja to pie jostas piekārtajā makā, Eragons vaicāja: Ko tas nozīmē?

-   Tas nozīmē, Torvs atbildēja, ka jums ir ienaidnieki.

Pulciņš steigšus izsoļoja cauri nelielajam cietoksnim un nonāca

plašā pagalmā, kur stāvēja trīs ar lukturiem un karogiem rotāti mielasta galdi. Pie galdiem gaidīja bariņš rūķu, kā likās, vilkādā tērpta sirmbārdaina rūķa vadībā. Viņš paplēta rokas un sacīja: Laipni lūgti Tarnagā, Durgrimstu Ragni Heftinu mājvietā. Mēs esam dzirdējuši neskaitāmus ļaudis daudzinām tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Undins, Derunda dēls un šī klana vadonis.

Tad uz priekšu panāca cits rūķis. Viņam bija karotāja platie pleci un krūtis, bet biezu uzacu noēnotās acis ne mirkli nenovēr­sās no Eragona sejas. Es esmu Gannels, Orma Asinscirvja dēls un Durgrimstu Kvanu klana vadonis.

-   Mums ir liels gods viesoties pie jums, Eragons atbildēja, pie­liecot galvu. Viņš juta Safiras aizkaitinājumu, jo par viņu neviens nelikās ne zinis. Tikai mieru, Eragons noteica un piespieda sevi pasmaidīt.

Pūķis nosprauslojās.

Klanu vadoņi sasveicinājās arī ar Arju un Oriku, taču Oriku dzirdētās laipnības neaizkustināja par atbildi viņš pastiepa roku ar dzelzs gredzenu uz plaukstas.

Undina acis iepletās, viņš negribīgi paņēma gredzenu, turot starp īkšķi un rādītājpirkstu tā, it kā tā būtu indīga čūska. Kas tev to iedeva?

-   Tie bija Az Sweldn rak Anhūin. Un ne jau man Erago­nam.

Kad apkārtējo sejas savilkās tramīgā izteiksmē, Eragons atkal sajutās nelāgi. Viņš bija redzējis, kā viens rūķis, aci nepamirk­šķinot, stājas pretī vairākiem kuiļiem. Acīmredzot šis gredzens nozīmēja kaut ko patiešām briesmīgu, ja spēja satraukt šos bez­bailīgos karotājus.

Undins, pieri saraucis, uzklausīja savu padomdevēju čukstus, tad beidzot teica: Mums vajag apspriesties par notikušo. Ēnkāvi, šie mielasta galdi ir klāti tev par godu. Ja neiebilsti, mani kalpi pavadīs tevi uz ierādīto mītni, kur vari noskalot ceļa putekļus, un tad mēs varam sēsties pie kausiem.

Pateicos. Eragons pasniedza Ledusliesmas pavadu vienam no kalpotājiem un sekoja pavadonim, kurš veda viņu dziļāk namā. Kāpdams pāri slieksnim, viņš atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Arja un Oriks kopā ar klanu vadoņiem ir sastājušies ciešā lokā un iegrimuši spraigā sarunā. Es nekavēšos ilgi, Jātnieks apsolīja Safirai.

Pēc puskumpus pārvietošanās pa rūķu nama gaiteņiem viņš ar atvieglojumu atklāja, ka ierādītā istaba ir gana prāva, lai izslietos visā augumā. Kalpotājs paklanījās un sacīja: Es atgriezīšos, kad Grimstborits Undins būs gatavs.

Kad rūķis aizgāja, Eragons uz mirkli sastinga un ievilka dziļu elpu, pateicīgs, ka beidzot iestājies klusums. Saķeršanās ar rūķiem vēl arvien malās pa galvu, neļaujot atslābt. Labi, ka mums Tarnagā nav jāuzkavējas ilgi. Tam vajadzētu novērst nopietnākas sadursmes.

Novilcis cieši piegulošos cimdus, Eragons piegāja pie marmora bļodas, kas bija nolikta uz grīdas līdzās zemai gultai. Viņš ielika rokas ūdenī un tūlīt tās ar nevilšu kliedzienu ati'āva. Ūdens bija teju verdošs. Laikam rūķu paraža, jauneklis nosprieda. Nogaidījis, līdz ūdens nedaudz atdziest, Eragons apšļakstīja un tad noberza seju un kaklu, garaiņiem virmojot uz ādas.

Juzdamies svaigāks, viņš novilka bikses un tuniku, lai pārģērb­tos drānās, kurās vēl tik nesen apmeklēja Ažihada bēres. Jātnieks pacilāja Zaroku, bet tad izlēma, ka pie Undina galda tas varētu kādu aizvainot, tāpēc piesprādzēja pie jostas vien medību nazi.

Eragons no somas izvilka pergamenta vīstokli, kura nogā­dāšanu Islanzadi bija uzticējusi Nasuada, un pasvārstīja rokā, prātodams, kur to labāk noslēpt. Vēstījums bija pārāk svarīgs, lai atstātu vietā, kur kāds to varēja izlasīt vai nozagt. Nespēdams iedomāties labāku slēptuvi, viņš iebāza vīstokli piedurknē. Te tas būs drošībā ja vien nesanāks kāda plūkšanās, bet tad man būs jāuztraucas par nopietnākām lietām.

Kad pēc krietna brīža atgriezās kalpotājs, bija vien kāda stunda pēc dienvidus, bet saule jau bija nogrimusi aiz milzīgās kalnu grēdas, un Tarnagu klāja krēsla. Eragons izgāja no zāles, un viņu pārsteidza pilsētas pārvēršanās līdz ar tumsas priekšlaicīgo iestāšanos rūķu laternas atklāja savu patieso jaudu, pielejot ielas ar tīru, vienmērīgu gaismu, kas lika uzzaigot visai ielejai.

Undins un pārējie rūķi bija sapulcējušies pagalmā. Turpat galda galā tupēja Safira. Nešķita, ka kāds grasītos apšaubīt viņas izvēli.

Vai kas noticis? Eragons vaicāja, piesteigdamies pie pūķa.

Undins izsauca papildspēkus un pēc tam noslēdza vārtus.

Vai viņš gaida uzbrukumu?

Vismaz viņš norūpējies par šādu iespēju.