Vecākais

tie iecirta piešus sānos saviem feldunostiem un izveidoja savda­bīgu godasardzi ap ceļinieku četrotni. Lepni paceltām galvām rūķi pavadīja viņus līdz Tarnagai un ieveda pa pilsētas vārtiem.

Ārējais mūris bija pēdu četrdesmit biezs un veidoja krēslainu tuneli, kas izveda pie vienas no daudzajām lauku saimniecībām, kuru loks apjoza Tarnagu. Viņi šķērsoja vēl piecas terases, katru no tām sargāja nocietināti vārti, līdz cauri laukiem nonāca pašā pilsētā.

Kaut arī ēkas Tarnagā bija būvētas no akmens, tomēr tas bija darīts ar tādu izveicību, ka pretstatā raupjajiem mūriem šķita graciozas un vieglas. Mājas un veikalus greznoja drosmī­gas, izteiksmīgas skulptūras, kas galvenokārt attēloja dažādus dzīvniekus. Bet vispārsteidzošākais izrādījās pats akmens: visās iedomājamās un neiedomājamās krāsās no spilgti asinssarkanas līdz niansēti zaļai caurspīdīgos slāņos klāja kalna nogāzi.

Visā pilsētā izkarināto rūķu bezliesmas lukturu daudzkrā­sainās dzirksteles kalpoja kā Beoru garo un tumšo nakšu priekšvēstneses.

Atšķirībā no Troņheimas Tarnaga bija uzcelta atbilstoši vidējā rūķa stāvam, nerēķinoties ar viesiem cilvēkiem, elfiem vai pūķiem. Durvis nebija augstākas par piecām pēdām, un itin bieži tās tikko sasniedza četras ar pusi. Eragons bija vidēja auguma jau­neklis, taču tagad jutās kā milzis, kas uzkāpis uz leļļu skatuves.

Pilsētas ielas bija platas un dzīvības pārpilnas. Dažādu klanu rūķi steidza savās ikdienas gaitās vai kaulējās daudzajos veika­los un veikaliņos. Daudzi bija tērpušies savādos, eksotiskos tēr­pos, piemēram, kādā kvartālā Eragons ievēroja nešpetna izskata melnpinkainus rūķus, kuri nēsāja no sudraba kaltas ķiveres, kas atgādināja vilku galvas.

Jaunekli īpaši pārsteidza rūķu sievietes, jo Troņheimā viņš tās bija manījis ļoti maz. Viņas likās brangākas par vīriem, sejas vaibsti šķita smagnēji, taču rūķeņu acis mirdzēja, mati veselīgi spīdēja, un rokas maigi aprūpēja mazmazītiņos bērneļus. Rūķu sievietes vairījās no greznības, tās rotāja vienīgi nelielas, smalki kaltas tērauda un akmens saktiņas.

Izdzirduši feldunostu kapājošos soļus, rūķi atskatījās uz ceļi­niekiem. Viņi neuzgavilēja, kā Eragons bija gaidījis, tikai klanī­jās un murmināja: Ēnkāvis. Bet, kad viņi ievēroja veseri un zvaigznes uz Eragona bruņucepures, apbrīnu nomainīja satrau­kums un bieži pat sašutums. Dusmīgākie rūķi sapulcējās ap feldunostiem un, starp dzīvniekiem blenzdami uz jaunekli, izsauca dažādas lamas.

Eragonam pār muguru pārskrēja drebuļi. Šķiet, Hrotgara aizbildnība nepadara mani šeit īpaši iemīļotu.

Tā izskatās gan, Safira piekrita. Viņš gan ir nostiprinājis savas attiecības ar tevi, bet tajā pašā laikā sadusmojis citus rūku klanus… Mums labāk pazust no acīm, pirms sākušas līt asinis.

It kā nekāda pūļa nebūtu,Torvs un pārējie sargi jāja uz priekšu, atbrīvodami ceļu cauri vēl septiņiem līmeņiem, līdz kavalkādi no Selbedeila šķīra vairs tikai vieni vārti. Tad Torvs nogriezās pa kreisi, uz liela nama pusi, kurš likās pielipis kalna nogāzei un kuru sargāja neliels cietoksnis ar diviem šaujamlūkām izraibinā­tiem torņiem.

Ceļiniekiem tuvojoties lielajam namam, no apkārtējām ēkām izsteidzās krietns pulks bruņotu rūķu un aizšķērsoja ielu. Viņu sejas sedza gari purpura plīvuri, kas nokarājās pāri pleciem gluži kā bruņukapuces.

Ceļinieku pavadītāji apturēja savus feldunostus, un viņu sejās iegūla akmens cieti vaibsti. Kas noticis? Eragons vaicāja

Orikam, bet rūķis tikai papurināja galvu un devās uz priekšu, uzlicis roku kaujas cirvim.

-   Etzil nithgech! iesaucās viens no rūķiem, paceldams dūri.

-   Formu Hrethcarach… formu Jurgencarmeitder nos eta goroth bahst Tarnag, dur ensesti rak kythn! Jok is warreu az barzūlegūr dur dūrgrimst, Az Sweldn rak Anhūin, mogh tor rak Jurgenuren ? Ne ūdim etal os rast Knurlag. Knurlag^ ana… Krietnu brīdi rūķis turpināja savu monologu, kļūdams arvien dusmīgāks un dusmīgāks.

-   Vrron! Torvs norējās, pārtraucot runātāju, bet tad abi rūķi sāka strīdēties. Par spīti karstajai vārdu apmaiņai, Eragons juta, ka Torvs šķietami respektē otru rūķi.

Eragons paspēra pussolīti sāņus, lai labāk redzētu garām Torva feldunostam, un rūķis ar plīvura klāto seju pēkšņi apklusa, ar šausmu izteiksmi sejā norādīdams uz Eragona bruņucepuri.

-  Knurlag qana qirānū Dūrgrimst Ingeitum! viņš ieaurojās.

-   Qarzūl ana Hrotghar oen uolfild…

-   Jok is frekk dūrgrimsturen ? brēcēju klusi pārtrauca Oriks, izvilkdams cirvi. Satrauktais Eragons pavērās uz Aiju, taču viņa cieši sekoja notiekošajam, tāpēc jaunekļa skatienu nemanīja. Viņš nemanāmi nolaida roku zemāk un sažņaudza ar stiepli notīto Zaroka spalu.

Savādais rūķis pikti paskatījās uz Oriku, izvilka no kabatas dzelzs gredzenu, izplūca no savas bārdas trīs garus pavedienus, aptina tos ap gredzenu, tad ar griezīgu džinkstoņu trieca to pret bruģi un vēl nospļāvās aizripojušā gredzena virzienā. Nebilduši ne vārda, sarkanplīvurotie rūķi atbrīvoja ceļu.