Vecākais

Kamēr viņi gāja lejup pa nogāzi, Eragons vēroja Arjas muguru, prātodams, vai Orika teiktais ir tiesa un, ja tā tiešām bija, kam ticēja pati Arja? Tad viņš dziļi ieelpoja un mēģināja izmest tikko dzirdēto no prāta. Bija tik brīnišķīgi atkal nokļūt zem atklātām debesīm, kur smaržoja sūnas un papardes, un koki, kur saule silti apspīdēja seju, kur apkārt klusi dūca bites un citi kukaiņi.

Taka aizveda lejup līdz ezera krastam, tad atkal sāka kāpt augšup uz atvērto Tarnagas vārtu pusi. Kā jums ir izdevies paslēpt Tarnagu no Galbatoriksa? Eragons vaicāja. Farthendura ir kas cits, to es saprotu, bet šī pilsēta… Es nekad neesmu redzējis neko tādu.

Oriks klusi iesmējās. Paslēpt? Nē, tas būtu neiespējami. Pēc Jātnieku sakāves mēs bijām spiesti pamest visas savas pilsētas virszeme un atkāpties pazemes gaiteņos, lai paglabtos no Galba­toriksa un Atkritējiem. Viņi bieži lidoja uz Beoriem, slepkavodami ikvienu, kas trāpījās ceļā.

-   Es biju iedomājies, ka rūķi vienmēr dzīvojuši pazemē.

Oriks savilka biezās uzacis izbrīnā. Kāpēc lai mēs to darītu?

Tiesa, mēs izprotam un godājam akmeni, tomēr atklātas debesis mums patīk ne mazāk kā elfiem vai cilvēkiem. Taču tikai pirms piecpadsmit gadiem, pēc Morzana nāves, mēs uzdrošinājāmies atgriezties Tarnagā un citās mūsu senajās apmešanās vietās. Pro­tams, Galbatorikss ir nedabiski spēcīgs, tomēr pat viņš vienatnē neuzbruktu veselai pilsētai. Tiesa, ja karalis to vēlētos, viņš ar savu pūķi varētu mums sagādāt briesmīgus brīžus, taču pēdējos gados viņi reti pamet Urubaenu, izvairoties pat no īsiem ceļoju­miem. Un, lai atvestu šurp armiju, Galbatoriksam būtu vispirms jāieņem Buraga un Farthendura.

Viņam tas gandrīz izdevās, Safira atgādināja.

Viņiem ejot pāri nelielam pakalnam, Eragonu iztrūcināja dzīv­nieks, kas no tuvējiem brikšņiem pēkšņi izskrēja uz takas. Kaulai­nais radījums atgādināja kalnu kazu, kādu varēja nomedīt Korē, tikai bija par trešdaļu lielāks, bet milzīgo, rievoto ragu rituļi teju paslēpa vaigus salīdzinājumā ar šiem urgļu ragi atgādināja knapi aizmetušos burkānus. Vēl dīvaināki likās segli kazas mugurā un tajos stingri sēdošais rūķis, kurš bija pavērsis pār nācēju galvām pusuzvilktu loku.

-   Hert dūrgrimst? Fild rastn? uzsauca svešais rūķis.

-   Orik Thrifkz menthiv oen Hrethcarach Eragon rak Dūrgrimst Ingeitum, atbildēja Oriks. Wharn, az vanyali-carharūg Arja. Nē oc Undinz grimstbelardn. Kazai līdzīgais dzīvnieks ar aizdomām vēroja Safiru. Eragons pamanīja, ka dzīvnieka acis šķita īpaši spo­žas un saprātīgas, kaut gan tā purns sudrabotās bārdas un drūmās izteiksmes dēļ likās diezgan smieklīgs. Radījums viņam mazliet atgādināja Hrotgaru, tāpēc Eragons teju iesmējās, iedomājies, cik gan ļoti dzīvnieks līdzinās rūķim.

-  Azt jok jordn rast, turpināja svešais.

Pēkšņi bez kāda manāma paskubinājuma no rūķa puses kaza aizlēca tādu gabalu uz priekšu, ka vienu brīdi likās tā pacēlusies spārnos. Tad jātnieks un viņa rumaks nozuda starp kokiem.

-   Kas tas bija par zvēru? pārsteigtais Eragons jautāja.

Oriks turpināja ceļu. Feldunosts, viens no pieciem dzīvnie­kiem, kurus var sastapt tikai un vienīgi šajos kalnos. Par godu katram no tiem ir nosaukts kāds klans. Tiesa, Durgrimstu feldunostus uzskata par drošsirdīgāko un godājamāko starp citiem.

-   Kāds tam iemesls?

-   Feldunosti nodrošina mums pienu, vilnu un gaļu. Bez viņiem mēs nespētu dzīvot Beoros. Kad Galbatorikss un Jātnieki-nodevēji teroi'izēja rūķus, Durgrimstu feldunosti riskēja ar savu dzī­vību un šajā ziņā nekas daudz nav mainījies lai pieskatītu ganāmpulkus un koptu laukus. Tāpēc mēs visi esam viņiem patei­cību parādā.

-  Vai visi rūķi jāj ar feldunostiem? Eragons mazliet saminstinājās, izrunājot neparasto vārdu.

-   Tikai kalnos. Feldunosti ir izturīgi un piemēroti kalnu takām, tomēr viņi labāk jūtas klintīs, nevis atklātos līdzenumos.

Safira pabakstīja Eragonu ar degunu, liekot Ledusliesmai pakāpties sāņus. Šos būtu labi pamedīt, pat Korē nekā tāda nebija! Ja man Tarnagā būs kāds brīvs brīdis…

Labāk to nedarīt, Jātnieks iebilda. Mēs nedrīkstētu aizvainot rūķus.

Pūķis sarūgtināts nosprauslājās. Es varētu vispirms palūgt atļauju.

Taka, kas tik ilgi bija vijusies zem tumšajiem koku zariem, paslēpjot gājējus skatienam, izveda milzīgā klajumā, kas pletās ap Tarnagu. Laukos sāka pulcēties ziņkārīgu vērotāju bariņi, bet tad no pilsētas izauļoja septiņi feldunosti dārgakmeņiem rotā­tos iejūgos. To mugurā sēdošie jātnieki rokās turēja šķēpus, pie kuru smailēm kā pātagas vējā cirtās vimpeļi. Apturējis dīvaino dzīvnieku, jātnieku vadonis uzrunāja nācējus: Sveicinām jūs Tarnagas pilsētā. Pēc Undina un Ganela ottu, es, Torvs Broka dēls, miera vārdā piedāvāju mūsu namu viesmīlību. Šis rūķis runāja ar rūcoši klepojošu akcentu, kas nebūt nelīdzinājās Orika valodai.

-   Un pēc Hrotgara ottu, mēs, Ingeitumi, pieņemam jūsu vies­mīlību, Oriks atbildēja.

-   Tāpat kā es Islanzadi vārdā, piebilda Arja.

Izskatīdamies gandarīts, Torvs pamāja pārējiem jātniekiem,