Vecākais

-   Atkāpjamies, viņi noņurdēja, jādami garām kareivjiem. Purpurā tērptie karavīri sapīkuši virzījās ārā no Kārvahallas, cirzdami katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Tikai atkāpušies krietnu gabalu no degošajiem ratiem, viņi uzdrīkstējās pagriezt ciemam muguru.

Rorans nopūtās un aizgāja pacelt savu veseri, pirmo reizi sajuzdams sasitumus uz sāniem un muguras no triekšanās pret mūri. Ieraudzījis, ka sprādziens nonāvējis Parru, jauneklis nolieca galvu. Krituši bija vēl deviņi vīri. Sievu un māšu vaimanas jau plosīja nakts klusumu.

"Kā gan šeit varēja notikt kaut kas tāds?"

-   Nāciet šurp! atskanēja Baldora sauciens.

Rorans samiedza un atkal atvēra acis, tad devās pie Baldora, kurš stāvēja ceļa vidū. Tikai jardus divdesmit tālāk zirgā sēdēja vabolei līdzīgs razaks. Neradījums ar līki savilktu pirkstu norādīja uz Roranu un sacīja: Tu… tu od pēcssss sssava brālēna. Mēs nekad neaizmirstam sssmaržu.

-   Ko jūs gribat? Rorans iesaucās. Kāpēc jūs esat atvilkušies uz šejieni?

Razaks iesmējās tie bija spalgi, kukainiski smiekli. Mēs gribam… informāciju. Neradījums atskatījās pāri plecam, kur tumsā bija nozuduši viņa sabiedrotie, tad iekliedzās: Atdodiet mums Roranu, un jūsss tiksssiet pārdoti verdzsssībā. Aizssstāviet viņu un mēsss apēdīsssim jūsss visssusss. Apdomājiet sssavu atbildi mēsss drīzsss atgriezīsssimiesss. Un apdomājiet, lai tā būtu pareizsssā atbilde!

♦ ♦ ♦

AZ SWELDN RAK A nhŪin

Durvīm veroties, ejā ieplūda gaisma. Eragons samiedza acis pēc tik ilga pazemē pavadīta laika tās bija atradu­šas no dienasgaismas. Līdzās Safira nošņācās un atlieca kaklu, lai labāk apskatītu apkaimi.

Gājiens pa pazemes ejām no Farthenduras bija ildzis divas die­nas, kaut arī Eragonam šķita, ka tas prasījis vairāk laika bezga­līgās tumsas un klusēšanas dēļ, ko tā likās uzspiežam ceļotājiem. Tagad Jātnieks spēja atminēties vien pāris teikumu, ar kuriem viņi bija apmainījušies šajā laikā.

Ceļojot kopā, Eragons bija cerējis uzzināt ko vairāk par Arju, taču priekšstatu par elfu viņam izdevās papildināt tikai ar paša vērojumiem. Nekad iepriekš viņš ar to kopā nebija ieturējies, tāpēc tagad pārsteigts skatījās, ka elfa ēd tikai pašas līdzpaņemto pārtiku un nelieto gaļu. Kad Eragons apvaicājās, kāpēc tā, Arja atbildēja: Pēc mācībām Elesmērā tu nekad vairs neēdīsi dzīv­nieka miesu vai, ja ēdīsi, tad ļoti, ļoti retos gadījumos.

-   Kāpēc lai es atteiktos no gaļas? viņš ķircinot jautāja.

-   Es to nespēšu izstāstīt vārdiem, bet tu visu sapratīsi, kolīdz nonāksim elfu galvaspilsētā.

Tagad tas viss likās pagaisis no prāta Eragons steidza uz durvju pusi, lai aplūkotu vietu, kur viņi bija nonākuši. Viņš atklāja, ka stāv uz granīta dzegas vairāk nekā simt pēdu virs sar­kani iekrāsota ezera, kas spoži mirdz austrumos uzlēkušās saules staros. Gluži kā Kostamerna, ūdens stiepās no kalna līdz kalnam, aizpildīdams visu ielejas galu. No ezera uz ziemeļiem iztecēja Az Ragni, līkumodama starp smailēm, līdz kaut kur tālumā upe izplūda austrumu līdzenumos.

Pa labi slējās kailas kalnu virsotnes, starp kurām manīja vien retu taku, bet pa kreisi… pa kreisi skatam pavērās rūķu pilsēta Tarnaga. Te paaudžu paaudzes bija pārvērtušas šķietami nepie­ejamos Beoru kalnus veselā terašu virknē. Zemākajās terasēs

izvietojās galvenokārt lauku saimniecības tumšie augsnes loki gaidīja sējas laiku. Ēkas te bija zemas, cik varēja spriest, celtas tikai un vienīgi no akmens. Virs šiem salīdzinoši tukšajiem terašu lokiem slējās savstarpēji saistītu māju labirints, kuru vainagoja milzīgs balti zeltīts kupols. Šķita, ka visa pilsēta veido tikai pakā­pienus, kas ved uz šo templi. Kupols mirdzēja kā nopulēts mēnesakmens, līdzinoties pienainai pērlei, kas lidinās virs pelēkas slā­nekļa piramīdas.

Oriks atbildēja uz Eragona jautājumu, pirms Jātnieks paguva to uzdot: Tas ir Selbedeils, visas rūķu pasaules dižākais templis un Durgrimstu Kvanu jeb Kvanu klana mājvieta. Viņi ir dievu kalpi un vēstneši.

Vai viņi pārvalda Tarnagu ? Safira vaicāja. Eragons atkārtoja jautājumu.

-   Nē, iedama viņiem garām, bilda Arja. Kvani gan ir spē­cīgi, tomēr viņu nav daudz par spīti klana varai pār pēcnāves dzīvi… un pār zeltu. Tarnagu pārvalda Ragni Heftini Upes Sardze. Kamēr uzturēsimies šeit, mēs būsim viņu klana vadoņa Undina viesi.

Elfai pa pēdām visi šķērsoja klints izcilni un iegāja mezglainu koku mežiņā, kas sedza kalna nogāzi. Oriks pačukstēja Eragonam: Neliecies par to ne zinis. Viņa jau gadiem strīdas ar Kvaniem. Katru reizi, kad viņa parādās Tarnagā un uzsāk sarunu ar kādu no priesteriem, izceļas tāds kašķis, kas spētu nobiedēt pat kuili.

-   Arja?

Oriks nopietni pamāja. Es par to neko daudz nezinu, bet esmu dzirdējis, ka viņa nepiekrīt ļoti daudzām lietām, kam tic Kvani. Laikam elfi īsti neņem par pilnu "murmināšanu pret debe­sīm, cerot, ka tā palīdzēs".