Vecākais

Pieteicās vēl kādi četrdesmit vīri. Kopīgiem spēkiem viņi ķērās pie sarežģīta uzdevuma kā padarīt Kārvahallu neieņemamu. Rorans strādāja, nenolaižot rokas, te nagloja žogu latiņas starp mājām, te cēla akmeņiem piebērtas mucas citu uz citas, tā veido­jot pagaidu mūrus, te vilka baļķus pāri galvenajam ceļam, ko vīri aizbarikādēja, apgāzdami uz sāniem divus ratus.

Kad Rorans steidza no viena paveikta darba pie nākamā, kādā šķērsielā viņu pārsteidza Katrīna. Viņa apskāva jaunekli un atzi­nās: Es tā priecājos, ka esi atgriezies, ka esi sveiks un vesels!

Viņš maigi noskūpstīja meiteni. Katrīna… Mums ir jāaprunā­jas, tikko būsim tikuši ar visu galā. Meitene mīklaini pasmaidīja, bet viņas acīs uzmirdzēja cerību uguntiņa. Tev bija taisnība. Vilcinoties es rīkojos kā muļķis. Katrs brīdis, ko pavadām kopā, ir zelta vērts, un es negribu izšķiest laiku, kas mums dots, ja kuru katru mirkli likteņa kaprīze var izšķirt mūs.

Brīdī, kad Rorans laistīja ar ūdeni Kiselta mājas jumtu, lai tas neaizdegtos, atskanēja Parra kliedziens: Razaki!

Nometis spaini, Rorans metās pie ratiem, kur bija atstājis savu veseri. Paķēris ieroci, viņš pacēla acis loka šāviena attālumā, ceļa vidū apturējis zirgu, notiekošo vēroja viens no razakiem. Neradījumu apgaismoja lāpa, kuru viņš turēja kreisajā rokā, bet labā likās atliekta atpakaļ, it kā viņš gatavotos kaut ko mest.

Rorans iesmējās. Vai šis taisās mūs ar akmeņiem nomētāt? Viņš taču atrodas pārāk tālu, lai trāpītu… Tomēr Rorans aprā­vās pusvārdā razaks šāva roku uz priekšu, gaisā uzmirdzēja stikla pudele un trāpīja pa ratiem, kas atradās pa labi no jaunekļa. Mirkli vēlāk uguns bumba uzsvieda ratus gaisā, bet svilinoša gaisa dūre trieca Roranu pret tuvējo mūri.

Apdullis viņš nokrita knūpus, mēģinādams atgūt elpu. Cauri ausīs pulsējošai dunoņai Rorans saklausīja zirga auļu dipu. Viņš piespieda sevi iz slieties stāvus un pavērties uz skaņas pusi. Jau­neklis tikko paguva parauties sāņus, kad garām cauri degošu barikāžu spraugai aiztraucās abi razaki.

Tie apturēja savus rikšotājus un sāka ar zobeniem kapāt apkār­tējos cilvēkus. Rorans redzēja, kā trīs vīri saļimst, bet Horsts un Lorings, nokļuvuši līdz neradījumiem, ar dakšām sāk tos spiest atpakaļ. Taču, pirms cieminieki paguva attapties, cauri barikādēm sāka velties karavīri, tumsā akli skaldot pa labi un pa kreisi.

Rorans saprata, ka uzbrucēji jāaptur, citādi viņi ieņems Kārva­hallu. Viņš metās virsū tuvākajam karavīram un pārsteidza to ar vesera triecienu tieši sejā. Kareivis, neizdvesis ne skaņas, sabruka zemē. Kad uz viņa pusi metās kritušā biedri, Rorans izrāva no ienaidnieka ļenganās rokas vairogu par laimi, pēdējā brīdī, jo vēl pēc acumirkļa jauneklim nācās atvairīt pirmo zobena cirtienu.

Atkāpdamies uz razaku pusi, Rorans atvairīja vēl vienu dūrienu, tad vēza veseri pret kareivja zodu. Arī šis uzbrucējs saļima. Pie manis! iesaucās Rorans. Sargājiet savas mājas! Jauneklis izvairījās no kārtējā cirtiena, uzmanīdamies, lai pieci kareivji nepagūtu viņu ielenkt. Pie manis!

Pirmais viņam piebiedrojās Baldors, tad arī Albrihs. Dažus mirkļus vēlāk piesteidzās Loringa dēli, pēc tam arī citi vīri. No sānielām sievietes un bērni nomētāja karavīrus ar akmeņu krusu.

-  Turieties kopā! Rorans pavēlēja, neatkāpdamies ne par sprīdi. Mūsu ir vairāk.

Redzēdami, ka cieminieku rindas viņu priekšā kļūst arvien blī­vākas, kareivji saminstinājās. Juzdams, ka aiz viņa sapulcējušies savi simt vīri, Rorans pamazām sāka virzīties uz priekšu.

-   Uzbrūcsssiet, muļķi! viens no razakiem nošņācās, izvairī­damies no Loringa dakšām.

Uz Rorana pusi šņākdama šāvās vientuļa bulta. Viņš ar vai­rogu to atvairīja un iesmējās. Tagad razaki bija atspiesti līdzās karavīriem un bezspēcīgās dusmās spēja vien šņākt. Neradījumi blenza uz cieminiekiem no savu piķa melno kapuču apakšas. Pēkšņi Roranu pārmāca miegs un bezgalīgs nespēks; likās, viņš nespēj ne tikai pakustēties, bet arī padomāt. It kā spēku izsīkums būtu pieķēdējis viņa rokas un kājas pie zemes.

Tad kaut kur tālāk starp Kārvahallas mājām atskanēja Birgitas spalgais kliedziens. Vēl pēc mirkļa pāri Rorana galvai aizšāvās akmens, kas lidoja uz razaka pusi. Viņš gan ar pārdabiski strauju kustību paguva no tā izvairīties. Tomēr šis it kā acumirklīgais traucēklis atbrīvoja Rorana prātu no miegu uzdzenošās miglas. "Vai tā bija maģija?" viņš pie sevis nodomāja.

Jauneklis nometa vairogu, satvēra veseri abās rokās un pacēla augstu virs galvas gluži kā Horsts, kad kala tēraudu. Rorans pastiepās uz pirkstgaliem, atlieca ķermeni tālu atpakaļ un tad ar svilpienu vēza rokas uz priekšu. Veseris aizvirpuļoja gaisā un triecās pret razaka vairogu, atstādams tajā pamatīgu iedobi.

Ar diviem uzbrukumiem bija gana, lai izkliedētu razaku dīvai­nās burvestības iespaidu. Viņi žigli apmainījās ar vairākiem klik­šķiem, bet cieminieki aurodami tikmēr virzījās uz priekšu. Bei­dzot razaki pievilka savu auļotāju pavadas un pagrieza tos projām no ciema.