Vecākais

Pagāja vairākas minūtes, līdz zālē sanāca visi, kam šeit bija jābūt. Tad uz paaugstinājuma uzkāpa Jormundurs. Godājamie vārdeni, beidzamo reizi mēs šeit sapulcējāmies pirms piecpadsmit gadiem, kad mūžībā aizgāja Deinors. Viņa pēctecis Ažihads, lai pretotos Impērijai un Galbatoriksam, paveica vairāk nekā mūsu iepriekšējie vadoņi. Viņš izcīnīja neskaitāmas uzvaras kaujās pret skaitliski pārākiem pretiniekiem. Viņš teju nonāvēja Durzu, atstā­dams skrambu uz Ēnas asmens. Un viens no Ažihada dižākajiem darbiem bija Jātnieka Eragona un Safiras uzņemšana Troņheimā. Tagad pienācis brīdis izvēlēties jaunu vadoni tādu, kurš nesīs mums jaunas uzvaras.

Kāds augšējās rindās iesaucās: Ēnkāvis!

Eragons centās izlikties, ka nav to dzirdējis, un ar ganda­rījumu ievēroja, ka Jormundura sejā nenotrīsēja ne vaibsts.

Ažihada "labā roka" turpināja: Iespējams, nākamajos gados, taču šobrīd viņam ir citi pienākumi, citi uzdevumi. Vecajo padome pēc ilgām pārdomām secināja, ka ir vajadzīgs kāds, kurš saprot mūsu vajadzības un alkas, kāds, kurš ir dzīvojis un cietis kopā ar mums. Kāds, kurš atteicās laisties lapās arī tad, kad kauja bija neizbēgama.

Šajā brīdī Eragons juta, kā klausītāju rindas pāršalc apjaus­mas vilnis. Vārds atskanēja vispirms kā tūkstoš rīkļu čuksts, bet tad to nosauca arī pats Jormundurs: Nasuada. Jormundurs paklanījās un pagāja sāņus.

Nākamā pie pults devās Arja. Viņa pārlaida skatienu zālē gai­došajiem un teica: Šovakar elfi ar godu atvadījās no Ažihada… Un karalienes Islanzadi vārdā es atzīstu Nasuadu par vārdenu vadoņa pēcteci un apsolu viņai tādu pašu atbalstu un draudzību, kādu saņēma viņas tēvs. Lai zvaigznes sargā viņu!

Hrotgars uzkāpa uz paaugstinājuma un īsi paziņoja: Arī es un mūsu klani atbalstām Nasuadu. Tad arī viņš pagāja malā.

Bija pienākusi Eragona kārta. Stāvēdams pūļa priekšā un juz­dams skatienus, kas pētīja viņu un Safiru, jauneklis teica: Arī mēs atbalstām Nasuadu. Safira apstiprinoši ierūcās.

Kad atbalsta vārdi bija izskanējuši, Vecajo padome ar Jormunduru priekšgalā nostājās abās pusēs pultij. Stalti izslējusies, pienāca Nasuada un nometās Jormundura priekšā uz ceļgala, iegrimdama kraukļmelnās kleitas kupenā. Pacēlis balsi, Jormun­durs paziņoja: Pamatojoties uz pēctecību un tikumu, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Pamatojoties uz viņas tēva sasniegumiem un viņas līdzcilvēku svētību, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Un tagad es vaicāju jums: vai mūsu izvēle ir pareiza?

Atskanēja apdullinošs daudzu balsu rēciens. Jā!

Jormundurs pamāja. Tad, izmantojot pilnvaras, kas piešķir­tas šai padomei, mēs nododam Ažihadam reiz uzticētās privilēģi­jas un pienākumus viņa vienīgajai mantiniecei Nasuadai. Viņš uzmanīgi uzlika sudraba stīpu Nasuadai galvā. Paņēmis jaunās sievietes roku, Jormundurs palīdzēja viņai piecelties un tad paslu­dināja: Jūsu priekšā ir vārdenu jaunā vadone!

Minūtes desmit vārdeni un rūķi gavilēja, visai zālei drebot un dārdot. Kad kliedzieni pierima, Sabreja pamāja Eragonam un pačukstēja: Tagad tev pienācis laiks pildīt solījumu.

Mirklī visi trokšņi Eragonam pagaisa kā nebijuši. Norima arī uztraukums to likās nodzēsis brīža svarīgums. Ievilcis elpu, lai saņemtos, Eragons kopā ar Safiru devās uz Jormundura un Nasuadas pusi. Katrs solis likās velkamies mūžību. Iedams viņš vēroja Sabreju, Elesari, Umertu un Falberdu un pamanīja pado­mes locekļu sejās pussmaidus, pašapmierinātību un Sabrejas gadī­jumā nepārprotamu nicinājuma izteiksmi. Aiz viņu mugurām stāvēja Arja. Elfa uzmundrinoši pamāja.

Mēs tūlīt mainīsim vēstures gaitu, Safira bilda.

Mēs metamies lejup no klints, nezinot, cik dziļš ir ūdens tās pakājē.

Bet lidojums ir elpu aizraujošs!

Uzmetis īsu acumirkli Nasuadas nopietnajai sejai, Eragons paklanījās un nometās uz ceļgala. Izslīdinājis Zaroku no maksts, viņš paņēma zobena asmeni plaukstās un pacēla to augšup, kā likās, lai piedāvātu Jormunduram. Kādu mirkli zobens it kā svār­stījās starp Jormunduru un Nasuadu, balansēdams starp diviem atšķirīgiem likteņiem. Eragons juta, kā aizžņaudzas kakls, tik vienkārša izvēle, no kuras var izrādīties atkarīga viņa turpmākā dzīve. Pat vairāk nekā dzīve šī izvēle ietekmēs arī Safiru, karali, visu Impēriju.

Tad, spēji ievilcis elpu, Eragons strauji pavērsās pret Nasuadu. Dziļā cieņā… un, apzinoties grūtības, kas stāv tavā priekšā… es, Eragons, vārdenu pirmais Jātnieks, Ēnkāvis un Argetlams, dāvāju savu zobenu un savu uzticību tev, Nasuada.

Vārdeni un rūķi kā apstulbuši blenza notiekošajā. Tajā pašā mirklī Vecajo padomes triumfējošie smīniņi pārtapa bezspēcīga niknuma viepļos. Viņu skatieni dega ar nodotu cilvēku spīvo indi. Pat Elesari patīkamo izturēšanos likās uzspridzinām dusmas. Vienīgi Jormundurs pēc acumirklīga, pārsteiguma pilna satrici­nājuma likās pieņemam nupat izskanējušo paziņojumu ar mierīgu sirdi.