Vecākais

Bomm. Pēc otrā sitiena pirmajām bungām pievienojās vēl vie­nas, un katrs to sitiens neapturami vēlās cauri gaitenim. Skaņas spēks virzīja viņus uz priekšu majestātiskā ritmā, piešķirdams katram solim notikumam atbilstošu nozīmi, mērķi un nopietnību. Šajā soļu un bungu ritmā nebija vietas nevienai pašai domai, tikai emociju kāpinājumam, ko bungas prasmīgi uzbūra, likdamas gan asarām saskriet acīs, gan pildīdamas sirdis ar saldi rūgtu prieku.

Bomm. Kad gaitenis beidzās, Ažihada nesēji, pirms ieiet gal­venajā zālē, apstājās zem oniksa kolonnām. Eragons ievēroja, ka, ieraugot Isidara Mitrimu, rūķi kļūst vēl nopietnāki.

Bomm.

Procesija virzījās cauri kristāla kapsētai. Milzu zāles vidū slējās gigantisku šķembu loks, kas ieskāva āmura un piecstaru zvaigžņu inkrustācijas. Daudzas lauskas bija lielākas par Eragona pūķi Safiru. Safīra zvaigznes stari vēl arvien mirdzēja fragmentos, un uz dažiem no tiem varēja manīt izgrebtās rozes ziedlapiņas.

Bomm.

Nesēji turpināja ceļu starp daudzajām žiletes asuma šķaut­nēm. Tad procesija pagriezās un pa platajām kāpnēm devās lejup tuneļos, kas stiepās zem zāles. Viņi izsoļoja cauri neskaitāmām alām, paiedami garām daudziem akmens namiņiem, kuru durvis rūķu bērni ķērās pie mātēm un platām acīm vēroja notiekošo.

Bomm.

Atskanot beidzamajam krešendo, procesija apstājās zem rie­votiem stalaktltiem, kas greznoja milzīgu katakombu, gar kuras sienām rindojās nišas. Katrā nišā atradās kapavieta, virs kuras bija iegrebts vārds un klana vapenis. Te bija apglabāti tūkstoši, pat simti tūkstoši rūķu. Vienīgo gaismu meta sarkani lukturi, kas bija izvietoti krietnu gabalu cits no cita, tāpēc ēnainajā telpā tie likās blāvi.

Pēc brīža nesēji devās uz nelielu telpu, kas bija savienota ar lielo alu. Mazākās telpas vidū slējās pacēlums, kurā pavērās grez­nas kapličas tumšā ieeja. Virs tās bija iegravētas rūnas:

Lai ikviens rūķis, cilvēks vai elfs -

atceras

šo vīru.

Jo viņš bija cēls, spēcīgs un vieds.

Guntera Aruna

Kad visi sērotāji sapulcējās telpā, Ažihadu nolaida kapličā, un tiem, kas viņu bija pazinuši personiski, ļāva pienākt tuvāk. Eragons un Safira bija piektie rindā aiz Arjas. Kad viņi kāpa lejup pa marmora pakāpieniem, lai atvadītos no vārdenu vadoņa, pār Eragonu pārklājās neremdināmu skumju sega, ko vēl jo sāpīgāku darīja atziņa, ka, ciktāl tas attiecās uz viņu, šīs bija ne vien Aži­hada, bet arī Murtaga bēres.

Apstājies līdzās šķirstam, Eragons pavērās lejup uz Ažihadu. Kritušais likās mierīgāks un rezignētāks, nekā Eragons viņu atce­rējās no kopā pavadītā laika, it kā nāve būtu atzinusi viņa dižumu un pagodinājusi Ažihadu, izdzēšot no vaibstiem visas pasaulīgo trauksmju pēdas. Eragons bija pazinis vārdenu vadoni vien īsu brīdi, bet arī šajā laikā viņš bija izpelnījies Eragona cieņu gan kā cilvēks, gan kā zīme jo viņš simbolizēja brīvību no tirānijas.

Turklāt Ažihads bija pirmā būtne, kura bija devusi patvērumu Eragonam un Safirai, kopš viņi pameta Palankāras ieleju.

Satriektais Eragons mēģināja iedomāties, kā varētu skanēt atvadu vārdi, kas darītu godu šim dižajam vīram. Galu galā, par spīti kaklā sakāpušajam kamolam, Eragons nočukstēja: Tevi atcerēsies laiku laikos, Ažihad. Es to zvēru. Dusi mierā ar apziņu, ka Nasuada turpinās tevis aizsākto un ka Impērija reiz kritīs, pateicoties tam, ko tu paveici. Sajutis Safiras pieskārienu rokai, Eragons nokāpa no paaugstinājuma un ļāva vietu ieņemt Jormunduram.

Kad visi bija atvadījušies no Ažihada, pāri nelaiķim noliecās Nasuada un pieskārās tēva rokai, saņemdama to savā. Izdvesusi sāpjpilnu nopūtu, viņa sāka dziedāt savādā, vaimanājošā balsī, piepildīdama alu ar savām skumjām.

Tad pienāca ducis rūķu un uzbīdīja marmora bluķi pāri Aži­hada augšup vērstajai sejai. Viņa ceļš šaisaulē bija galā.

UZTICĪBAS ZVĒRESTS

Kamēr cilvēki aizņēma vietas pazemes amfiteātri, Eragons nožāvājās un aizklāja muti ar roku. Plašajā arēnā atbalso­jās balsu murdoņa tur apsprieda bēres, kuras tikko bija beigušās.

Eragons sēdēja pirmajā rindā, vienā līmenī ar runātāja tribīni. Līdzās viņam izvietojās Oriks, Arja, Hrotgars, Nasuada un Vecajo padome. Safira stāvēja kāpnēs, kas veda augšup uz pārējām rin­dām. Oriks pieliecās un sacīja: Kopš Korgana laikiem visi mūsu karaļi ir izvēlēti šeit. Ir tikai pareizi, ka arī vārdeni savu vadoni iecels šajā zālē.

Vēl nevar zināt, nodomāja Eragons, vai šī varas pārņemšana neizraisīs nemierus. Viņš paberzēja aci, notraukdams sariesušās asaras bēru ceremonija viņu bija satriekusi.

Viņa sirdi žņaudza nemiers, kas mijās ar skumju atplūdiem. Viņš bažījās par savu lomu gaidāmajos notikumos. Pat ja viss atri­sinātos labi, bija skaidrs, ka viņi ar Safiru jau šodien iedzīvosies ietekmīgos ienaidniekos. Viņa plauksta pieskārās Zarokam un sažņaudzās ap spalu.