Vecākais

Oriks iespieda Eragonam rokās drēbju saini. Te būs, uzvelc šīs. Būs vairāk piemērotas bērēm nekā tavas pašreizējās drānas. Bet pasteidzies gan mums nav daudz laika. Eragons žigli uzrāva atnesto apģērbu baltu, gaisīgu kreklu ar saitītēm pie­durkņu galos, sarkanu, ar zelta tresēm un izšuvumiem rotātu vesti, tumšas bikses, melnus, spožus zābakus, kuru papēži klau­dzēja uz akmens grīdas, un plīvojošu apmetni, kas zem zoda bija jāsastiprina ar dārgakmeņiem rotātu saktu. Ierastās ādas siksnas vietā Zaroks bija piestiprināts pie greznas jostas.

Eragons apslacīja seju ar ūdeni un mēģināja pieglaust matus. Oriks steidzināja abus ar Safiru uz zāles durvju pusi un tālāk uz Troņheimas dienvidu vārtiem. Tur sāksies ceremonija, rūķis paskaidroja, par spīti paīsajām, resnajām kājām pārvietodamies pārsteidzoši ātri, jo tajā vietā pirms trijām dienām apstājās pro­cesija ar kritušo Ažihadu. Ceļu līdz kapam nedrīkst pārtraukt, citādi viņa gars neradīs miera.

Savāda ieraža, ieminējās Safira.

Eragons viņai piekrita, ievērodams tikko manāmu grīļošanos pūķa gaitā. Kārvahallā mirušos parasti apglabāja paša sētā vai, ja viņi bija dzīvojuši ciematā, tad nelielā kapsētā. Vienīgie izvadīša­nas rituāli bija norunātas dzejas rindas no noteiktām balādēm un bēru mielasts, kuru pēc tam sarīkoja radiniekiem un draugiem. Vai tu izturēsi bēres? viņš apvaicājās, kad Safira atkal sagrīļojās.

Vina uz mirkli saviebās. Izturēšu un izturēšu arī Nasuadas >

iecelšanu, bet tad gan man vajadzēs pagulēt. Kaut velns parautu to miestiņu!

Atkal uzrunādams Oriku, Eragons vaicāja: Kur apglabās Ažihadu?

Oriks palēnināja soli un piesardzīgi palūkojās uz Eragonu. Paī­so jautājumu starp klaniem bija pamatīga villošanās. Kad nomirst rūķis, mēs uzskatām, ka viņa ķermenis ir jāieslēdz akmenī, citādi viņš nekad nevarēs pievienoties saviem senčiem… Tas ir sarežģīti, un vairāk izklāstīt es nerūķim nedrīkstu… bet mēs darām visu iespējamo, lai nodrošinātu šādu apglabāšanu. Ģimene vai klans krīt kaunā, ja ļauj kādam no savējiem atdusēties vienkāršākā iezī.

Zem Farthenduras ir izcirsti kambari, kuros atdusas visi tie knurlani, visi rūķi, kuri ir miruši šeit. Turp aiznesīs arī Ažihadu. Nav iespējams viņu ieslēgt akmenī kā daždien rūķi, jo viņš ir cilvēks, taču viņam ir atvēlēta īpaša niša. Tur vārdeni varēs viņu apmeklēt, netraucējot mūsu svēto grotu mieru, un Ažihads saņems pelnīto godu.

-  Jūsu karalis vārdenu labā ir paveicis ļoti daudz, Eragons atzina.

-   Ir rūķi, kuri uzskata pārāk daudz.

Pirms pamatīgajiem vārtiem, kuri bija pacelti ar neredzamu ķēžu palīdzību, ielaižot pazemē blāvo dienasgaismu, kas ieplūda no Farthenduras, viņi ieraudzīja rūpīgi izkārtojušos kolonnu. Tās priekšgalā uz balta, sešu melnās bruņās tērpušos vīru nestas mar­mora plātnes gulēja Ažihads. Nelaiķim galvā bija ar dārgakme­ņiem nosēta bruņucepure. Rokas bija saliktas kopā uz krūtīm virs atsegtā zobena ziloņkaula spala. Pārējo zobenu, kā arī Ažihada vidukli un kājas sedza vairogs. Sudraba bruņukrekls, kas atgādi­nāja kopā savītus mēnesstaru gredzenus, klāja viņa locekļus un gūlās krokās uz plātnes.

Tūlīt aiz nelaiķa stāvēja Nasuada nopietna, tērpusies sabuļ­ādās, staltu stāju, tomēr viņas seju slacīja asaras. Mazliet sāņus stāvēja Hrotgars tumšās drānās, tad Arja, Vecajo padome ar noti­kumam piemērotām skumjām sejas izteiksmēm un tālāk garum gara sērotāju virkne, kas stiepās labu jūdzi aiz Troņheimas.

Ikvienas durvis un vārtrūme četrus stāvus augstajā gaitenī, kas veda uz Troņheimas galveno zāli, bija vaļā, un tajās pulcējās tiklab rūķi, kā cilvēki. Parādoties Safirai un Eragonam, garie vimpeļi, kas nokarājās starp pelēkajām sejām, nošūpojās nopūtu un čukstu vilnī.

Jormundurs pamāja, lai nācēji pievienojas viņiem. Cenzdamies neizjaukt procesiju, Eragons un Safira izlīkumoja starp sērotājiem un nostājās līdzās Jormunduram, pa ceļam izpelnījušies nosodošu skatienu no Sabrejas. Oriks nostājās līdzās Hrotgaram.

Viņi turpināja gaidīt, Eragons gan nezināja, ko tieši.

Visi lukturi bija daļēji aizsegti, tāpēc visapkārt valdīja vēsa krēsla, piešķirdama notiekošajam spocīgu gaisotni. Šķita, neviens nedz pakustas, nedz elpo: uz īsu mirkli Eragons iedomājās, ka viņi visi ir mūžībā sastingušas statujas. No katafalka uz krēslainajiem griestiem vijās viena vienīga dūmu strūkliņa no kvēpināmo zāļu trauka, uzvēdīdama ciedra un kadiķa smaržu. Tā bija vienīgā kus­tība gaitenī mutuļojošā lente meta līganus līkločus te uz vienu, te uz otru pusi.

Dziļi Troņheimā atskanēja bungu dārdiens. Bomm. Skanīgais, zemais troksnis likās novibrējam sērotāju kaulos, likdams nodre­bēt visam pilsētkalnam un piepildīdams to ar atbalsi kā milzīgu akmens zvanu.

Procesija sāka kustēties.