Vecākais

Eragons piebiedrojās dzīrēm ar tādu aizrautību, ka pārsteidza pats sevi. Tā palīdzēja izkliedēt melanholiju, kas bija pārņēmusi viņa sirdi. Tiesa, viņš centās neļauties pārmēru trakulībām, jo apzinājās, kādi pienākumi viņu gaida nākamajā dienā un tiem vajadzēja skaidru galvu.

Pat Safira iedzēra malku miestiņa, un, atklājuši, ka viņai tas garšo, rūķi izripināja zālē veselu mucu. Uzmanīgi ievirzījusi varenos žokļus mucā, kam bija norauts dibens, viņa ar trim kārtī­giem malkiem iztukšoja to sausu, tad pacēla galvu pret griestiem un pūķa atraugu pavadīja milzīga liesmu mēle. Pagāja vairākas minūtes, līdz Eragonam izdevās pārliecināt rūķus, ka tuvoties viņai nav bīstami, bet, kad rūķi nomierinājās, viņi, par spīti pavāra iebildumiem, izvēla vēl vienu mucu un apbrīnā noskatījās, kā Safira izdzer arī to.

Safira noreiba vēl vairāk, tāpēc viņas jūtas un domas viļņojās pāri Eragonam arvien lielākā un lielākā spēkā. Pienāca brīdis, kad Jātniekam kļuva grūti paļauties uz paša maņām: pūķa redze sāka pārmākt viņa paša skatienu kustības kļuva izplūdušas un priekšmeti mainīja krāsu. Pat smaržas, ko viņš saoda, brīžam likās citādas asākas, spēcīgākas.

Tad rūķi ķērās pie kopdziedāšanas. Safira stāvēja, mazliet šūpodamās, un mēģināja dungot līdzi, pabeigdama katru rindiņu ar rēcienu. Eragons pavēra muti, lai pievienotos dziesmai, bet ar pārsteigumu secināja, ka no viņa mutes vārdu vietā atskan pūķa balss čerkstēšana. Tas, viņš papurināja*galvu, nu ir par daudz… Vai varbūt es vienkārši esmu piedzēries ? Viņš nosprieda, ka tam nav īpašas nozīmes, un turpināja skaļi dziedāt, lai tā būtu vai nebūtu pūķa balss.

Rūķi turpināja plūst uz zāli, jo ziņas par Isidara Mitrimu izplatījās ar neticamu ātrumu. Drīz vien pie galdiem sēdēja daudzi simti un ap Eragonu un Safiru bija izveidojies ciešs jo ciešs loks. Oriks sameklēja muzikantus, kuri iekārtojās stūrī un noņēma zaļa samta pārvalkus no saviem instrumentiem. Drīz vien pāri pūlim skanēja rūķu atskaņotas arfu, lautu un sudrabotu flautu melodijas.

Pagāja vairākas stundas, pirms troksnis un sajūsma sāka noplakt. Kad zālē kļuva klusāk, Oriks vēlreiz uzkāpa uz galda. Ar kausu rokā un aizsargmici greizi uz vienas auss viņš nostā­jās plati paplestām kājām, lai nezaudētu līdzsvaru, un iesaucās: Klausieties! Klausieties! Beidzot esam kārtīgi nosvinējuši mūsu uzvaru. Urgļi ir patriekti, un Ēna ir pagalam! Rūķi, atbalstot tikko dzirdēto, sāka dauzīt pa galdiem. Tā bija laba runa īsa un būtiska. Taču Orikam bija vēl kas piebilstams: Par Eragonu un Safiru! viņš noaurojās, paceldams kausu. Arī šo tostu apkārtējie sagaidīja ar gavilēm.

Eragons piecēlās un paklanījās, tas izraisīja jaunas gaviles. Līdzās stāvošā Safira pakāpās atpakaļ un pacēla priekškāju, lai pie­liktu to pie sirds, mēģinādama atkārtot Eragona žestu. Tajā brīdī viņa sagrīļojās, un rūķi, aptvēruši stāvokļa bīstamību, metās kur nu kurais. Un viņi paspēja pamukt sāņus laikā. Ar skaļu būkšķi Safira apvēlās atmuguriski, piezemēdamās tieši uz banketa galda.

Eragona muguru pāršķēla neciešamas sāpes, un viņš bezsa­maņā sabruka līdzās pūķa astei.

REKVIĒMS

Mosties, Knurlhiem! Tagad nav vaļas gulēt. Visi pul­cējas pie vārtiem, un bez mums viņi nesāks. Eragons ar milzu pūlēm atvēra acis, apzinādamies, ka sāp galva un smeldz viss ķermenis. Viņš gulēja uz auksta akmens galda. Ko? Sajutis mutē nelāgu garšu, viņš saviebās.

Oriks paraustīja savu brūno bārdu. Ažihada izvadīšana. Mums tajā ir jāpiedalās!

-   Nē, es jautāju, kā tu mani tikko uzrunāji! Viņi vēl arvien atradās svinību zālē, taču tā bija tukša, izņemot viņu, Oriku un Safiru, kura gulēja uz sāniem starp diviem galdiem. Viņa sagrozī­jās un pacēla galvu, pavērdamās apkārt ar miegainām acīm.

-   Akmensgalva! Es nosaucu tevi par Akmensgalvu, jo jau stundu cenšos tevi pamodināt.

Eragons pieslējās sēdus un noslīdēja no galda. Prātā pazibēja vakardienas notikumu fragmenti. Safira, kā tu jūties ? viņš vai­cāja, grīļīgi pieiedams pie pūķa.

Pūķis pagrozīja galvu, pārlaida ar spilgti sarkano mēli pār zobiem kā kaķis, kas apēdis kaut ko nelāgu. Laikam esmu vienā gabalā… Kreisais spārns uzvedas mazliet dīvaini. Iespējams, es vakar uz tā nokritu. Un manā galvā ir ieurbies tūkstotis karstu bultu.

-  Vai kāds cieta, kad Safira nokrita? norūpējies vaicāja Era­gons.

No rūķa varenā krūškurvja izsprāga sirsnīgu smieklu šalts. Tikai tie, kuri smiedamies novēlās no krēsliem. Pūķis, kurš piedzeras un tad mēģina paklanīties! Esmu pārliecināts, ka par šo notikumu dziedās ne vienu vien desmitgadi. Safira izlocīja spār­nus un stīvi uzgrieza viņiem muguru. Mēs nospriedām, ka atstā­sim tevi, Safira, tepat, jo nespējām izkustināt no vietas. Pavārs bija drausmīgi uztraucies viņam bija bail, ka tu varētu izdzert visu viņa labāko alu, ne tikai tās četras mucas, kuras pieveici.

Un tu mani toreiz kaunināji par dzeršanu! Ja es izdzertu čet­ras mucas, es būtu pagalam!

Protams! Jo tu neesi pūķis.