Vecākais

Tas ir pārbaudījums, brīdināja Safira. Viņš vēlas saprast, kāpēc mēs atbalstījām Ažihada meitu.

Eragons juta, ka viņa lūpām pārskrien tikko jaušams smaids.

-   Es uzskatu, ka viņa ir krietni gudrāka un attapīgāka, nekā varētu domāt viņas jaunības dēļ. Viņa būs laba vārdenu vadone.

-   Un vai tāpēc tu viņu atbalstīji?

-   Jā gan.

Hrotgars pamāja, un garā, sniegotā bārda nolaidās zemāk uz krūtīm. Tas sniedz man gandarījumu. Beidzamajā laikā mēs pārāk reti prātojam par to, kas ir taisnīgs un labs, un pārāk bieži par to, kas nesīs varu mums pašiem. Ir grūti nedusmojoties vērot tādu stulbumu.

Iestājās neveikls klusums, un garajā troņa zālē kļuva smacīgāk. Lai kliedētu neomulīgo sajūtu, Eragons vaicāja: Kas notiks ar pūķu mītni? Vai tur tiks ieklāta jauna grīda?

Pirmo reizi sarunas laikā karaļa skatienā iezagās skumjas, padziļinot krunciņas, kas staroja ap acīm kā spieķi ap ratu rumbu.

-   Mums ir daudz kas jāpārspriež, pirms varam ķerties pie šī darba. Tas, ko izdarīja Safira un Arja, ir briesmīgs zaudējums. Iespējams, vajadzīgs, bet briesmīgs tik un tā. Ak, varbūt pat būtu labāk, ja urgļi būtu mūs pieveikuši, pirms Isidara Mitrims tika izpostīts. Troņheimas sirds ir sašķīdusi drumstalās un mūsējās arī. Hrot­gars piespieda dūri pie krūtīm, tad lēnām atlaida pirkstus un nolaida roku, lai satvertu Volunda ar ādu apdarināto rokturi.

Safira pieskārās Eragona prātam. Viņš nojauta pūķī vairākas izjūtas, taču īpaši viņu pārsteidza, ka visizteiktākās no tām bija nožēla un vainas apziņa. Viņa patiesi skuma par Zvaigžņu rozes izpostīšanu, kaut gan bija skaidrs, ka tas bija neizbēgami. Mazais, viņa teica, palīdzi man. Man ir jārunā ar Hrotgaru. Pavaicā viņam, vai rūķi spētu salikt Isidara Mitrimu no rozes lauskām!

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars kaut ko nomur­mināja savā valodā, tad atbildēja: Prasme mums būtu, bet ko gan tā dod? Šāds uzdevums prasītu ne mēnešus, drīzāk gadus, un iznā­kumā mūsu priekšā būtu sapostīta daile, kas reiz greznoja Troņ­heimu! Un tā būtu ņirgāšanās un zaimošana, kādu es nepieļaušu.

Safira turpināja, acu nemirkšķinot, vērties karalī. Tagad pasaki viņam: ja Isidara Mitrimu saliktu kopā tā, ka netrūktu ne škembiņas, es, šķiet, spētu to padarīt kā jaunu.

Eragons, acis iepletis, paskatījās uz pūķi, pārsteigumā aiz­mirsdams par Hrotgaru. Safira! Tam būtu vajadzīgs neaptverams enerģijas daudzums. Tu pati teici, ka nespēj pēc pašas vēlēšanās izmantot burvestības, kāpēc tu domā, ka spētu paveikt ko tādu ?

Es spētu to paveikt, jo vajadzība ir gana liela. Tā būtu mana dāvana rūķiem. Vai atceries Broma kapu ? Lai tas aizskalo tavas šaubas! Un aizver muti neklājas tā stāvēt, karalim redzot.

Kad Eragons izklāstīja Safiras piedāvājumu, Hrotgars izslējās tronī un iesaucās: Vai tas būtu iespējams? Kaut ko tādu nespētu paveikt pat elfi!

-   Viņa ir pārliecināta par savām spējām.

-   Tad mēs atkal uzbūvēsim Isidara Mitrimu, kaut tas pra­sītu simt gadu. Mēs izveidosim dārgakmens rāmi un ievietosim katru drumsliņu tās sākotnējā vietā. Mēs neaizmirsīsim nevienu puteklīti. Pat ja nāksies sadalīt lielākās atlūzas, lai tās pārvietotu, mēs to paveiksim, liekot lietā paaudžu paaudzēs krātās iemaņas, un gādāsim, lai nezustu ne kripatiņas. Tad, kad mēs savu darbu būsim paveikuši, jūs ieradīsieties, lai dziedinātu Zvaigžņu rozi!

-   Mēs ieradīsimies, Eragons apstiprināja un paklanījās.

Hrotgars pasmaidīja tas atgādināja nepieejamas granīta sie­nas plaisāšanu. Safira, tevis dāvātais iepriecinājums ir bezgalīgs. Es atkal jūtu jēgu gan dzīvot, gan valdīt. Ja tev izdosies to paveikt, rūķi paaudžu paaudzēs visur daudzinās tavu vārdu. Tagad ejiet ar manu svētību, lai varu pavēstīt jaunumus pārējiem klaniem. Un neuzskatiet, ka jums būtu jāgaida mans paziņojums, jo ikvienam rūķim ir jādzird šī ziņa. Izstāstiet to katram, ko satiksiet. Lai Troņheimas zālēs atbalsojas mūsu rases gaviles.

Vēlreiz paklanījušies, Eragons un Safira izgāja no zāles, pamez­dami smaidošo rūķu karali viņa tronī. Aiz zāles durvīm Eragons izstāstīja Orikam, kas noticis. Rūķis noliecās un noskūpstīja grīdu Safiras priekšā. Viņš piecēlās ar smaidu uz lūpām un satvēra Era­gona roku, piebilzdams: Patiesi brīnums. Tu esi devis cerību, kāda mums bija vajadzīga, lai pārvarētu nesenos notikumus. Varu saderēt, ka šovakar putos kausi!

Un rīt ir bēres.

Orika seja uz mirkli atkal kļuva nopietna. Rīt, tas tiesa. Bet līdz tam neļausim skumjām domām traucēt mūs! Ejam!

Saņēmis Eragona roku, rūķis vilkšus aizvilka viņu cauri visai Troņheimai uz dzīru zāli, kur pie akmens galdiem sēdēja daudzi jo daudzi rūķi. Oriks uzlēca uz viena no galdiem, notriekdams veselu lēveni šķīvju uz grīdas, un dārdošā balsī paziņoja jaunumus par Isidara Mitrimu. Gaviles un kliedzieni, kas sekoja viņa teiktajam, teju padarīja Eragonu kurlu. Rūķi sastājās ap Safiru un visi kā viens ņēmās skūpstīt grīdu viņas priekšā, kā to bija darījis Oriks. Tikuši ar to galā, viņi atmeta ar roku ēdieniem un piepildīja savus akmens kausus ar alu un medus miestiņu.