Vecākais

Rorans pamāja, tad pagriezās un skriešus metās uz Horsta māju. Priekšnamā viņš paķēra pie sienas pakārtos ķēves seglus un somas, žigli satina segās riekšu kāļu, dažas bietes, kaltētu gaļu un maizes klaipu, tad pagrāba skārda katliņu un, pirms traukties tālāk, uz mirkli pakavējās, lai izstāstītu Elēnai, kas noticis.

Mantas veidoja neparocīgu vīstokli un traucēja, skrienot uz Ivora sētu austrumos no Kārvahallas. Ivoru viņš atrada aiz mājas, ar vītola stibu skubinot ķēvi, kas, muskuļus sasprindzinājusi, rāva no zemes nogāztas gobas skarainās saknes.

-   Saņemies, mazā! sauca zemnieks. Vēl mazliet! Zirgs, sakopojis visus spēkus un iekozdamies putu klātajos laužņos, ar izšķirošo rāvienu izgāza celmu uz sāniem, tā ka tā saknes pastie­pās pret debesīm kā samezglotu pirkstu puduris. Ivors pārtrauca ķēves pūliņus, pievilcis grožus un labsirdīgi paplikšķinājis zirgam pa muguru. Labi pastrādāts… Nu jau būs gana.

Rorans pa labu gabalu sveicināja sētas saimnieku un, piestei­dzies tuvāk, norādīja uz ķēvi. Man vajadzēs to aizņemties. Tad jauneklis izstāstīja, ko bija nolēmuši kopā ar Horstu.

Ivors nolamājās un purpinādams sāka izjūgt ķēvi. Un tā vienmēr, tikko esmu sācis kaut ko darīt, notiek kas negaidīts un man jāmet iesāktajam miers. Kamēr neesmu ķēries pie darba, nekas tāds nenotiek. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš pikti noskatījās, kā Rorans rūpīgi apseglo zirgu.

Kad viss bija kārtībā, Rorans uzlēca tam mugurā un paņēma rokā loku. Atvaino par traucējumu, bet vajadzība izrādījās neat­liekama.

-   Ko tur padarīsi… Neuztraucies! Tikai uzmanies, lai tevi nenoķer.

-   Uzmanīšos.

Iecirtis papēžus ķēvei sānos, Rorans vēl dzirdēja Ivora sau­cienu: Un nedomā slapstīties mana strautiņa augštecē!

Rorans pasmaidīja un papurināja galvu, bet pēc tam noliecās zemāk un pieplaka zirga kaklam. Drīz vien viņš sasniedza Kores piekalnes un devās augšup kalnos, kas veidoja Palankāras ielejas ziemeļu galu. Pēcāk viņš uzkāpa vēl augstāk līdz vietai, no kuras varēja vērot Kārvahallu, pats palikdams neredzams. Tad viņš piesēja zirgu un iekārtojās uz gaidīšanu.

Vērodams tumšās priedes, Rorans nodrebinājās. Atrašanās tik tuvu Korei darīja viņu nemierīgu. Tikai retais kārvahallietis uzdrošinājās spert kāju šajā kalnu grēdā, un no tiem, kam pietika dūšas, daudzi neatgriezās.

Nepagāja ilgs laiks, kad Rorans pamanīja, kā pa ceļu divās rindās aizsoļo kareivji, kuriem priekšgalā jāja divi draudīgi, melni stāvi. Kārvahallas nomalē viņus apturēja nīgru vīru pulciņš turklāt vairāki no viņiem bija bruņojušies ar kapļiem. Abas puses apmainījās ar dažām frāzēm, tad vienkārši nostājās viena pret otru kā rūcoši suņi, kuri gaida, vai kāds uzbruks pirmais. Pēc krietna brīža Kārvahallas vīri pagāja malā un ļāva nelūgtajiem viesiem doties uz ciemu.

Kas gan notiks tagad ? prātoja Rorans, pašūpodamies uz pēdām.

Līdz vakaram kareivji bija iekārtojuši nometni turpat līdzās ciematam. Viņu teltis veidoja zemu, pelēku kvartālu, ko pa brīdim izraibināja nometnes perimetru apsargājošie vīri. Nometnes cen­trā iekurtais milzu ugunskurs vēla dūmu mutuļus debesīs.

Arī Rorans bija iekārtojis savu apmetni un tagad vienkārši vēroja Kārvahallu un domāja. Jauneklis vienmēr bija uzskatī­jis, ka tajā reizē, kad svešinieki nopostīja viņa dzimto sētu, viņi atrada, ko bija meklējuši, proti, Eragona no Kores pārnesto akmeni. Tad jau viņi to tomēr nav atraduši, nosprieda Rorans. Iespējams, Eragons paguva aizbēgt ar visu akmeni… Iespējams, viņam likās, ka jābēg, lai pasargātu atradumu. Jauneklis savie­bās. Tas gluži labi izskaidrotu, kāpēc Eragons bija devies pro­jām, taču Roranam šāds skaidrojums tik un tā likās aiz matiem pievilkts. Lai kāds būtu iemesls, tam akmenim jābūt neticami vērtīgam karaļa acīs, lai sūtītu tādu vīru pulku tam pakaļ. Es nesaprotu, kas varētu padarīt to tik nozīmīgu. Varbūt tam ir kāds sakars ar burvestībām ?

Rorans dziļi ieelpoja vēso gaisu, ieklausīdamies pūces ūjināšanā. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja ar acs kaktiņu pama­nīta kustība. Ieskatījies rūpīgāk, jauneklis ievēroja, ka no kalna pakājes cauri mežam augšup kāpj kāds vīrs. Uzvilcis loku, Rorans paslēpās aiz klintsbluķa. Viņš nogaidīja, līdz bija drošs, ka nācējs ir Albrihs, tad klusi iesvilpās.

Albrihs ātri vien nonāca līdz klintsbluķim. Viņam uz mugu­ras bija pamatīgi piebāzts maiss, kuru nācējs ar spēcīgu elsienu nometa zemē. Es jau domāju, ka neatradīšu tevi.

-   Esmu pārsteigts, ka tev tas tomēr izdevās.

-   Negribu teikt, ka klīšana pa mežu pēc saulrieta man būtu sagādājusi milzu prieku. Likās, ka teju teju uzskriešu virsū lācim vai kam ļaunākam. Manuprāt, Kore nav cilvēkam īsti piemērota vieta.

Rorans atskatījās uz Kārvahallu. Tad kāpēc viņi ir ieradu­šies?

-   Lai aizturētu tevi. Viņi ir gatavi gaidīt, kamēr tu atgriezīšo­ties no "medībām".

Rorans ar smagu būkšķi atkrita sēdus, un nelāgi ledaina priekš­nojauta sažņaudza viņa sirdi. Vai viņi minēja kādu iemeslu? Vai kāds kaut ko teica par akmeni?