Vecākais

Rorans pielika pirkstu pie lūpām, tad devās uz priekšu paralēli ceļam, cenzdamies spert soļus pēc iespējas klusāk. Aiz līkuma viņš apstājās kā zemē iemiets.

Ceļmalas zālītē bija izkārtojusies kareivju apmetne. Rīta gais­mas strēle apspīdēja trīsdesmit bruņucepures, kamēr to īpašnieki mielojās ar meža putniem un sautējumu, kas vira uz vairākiem ugunskuriem. Vīri izskatījās nošķiedušies ar dubļiem un citiem ceļojot iegūtiem traipiem, taču Galbatoriksa ģerbonis liesmu mēle ar zeltā izšūtu apmali bija skaidri saskatāms uz viņu sarkanajām tunikām. Zem tām kareivji nesāja brigandīnus, sma­gus ādas bruņukreklus, kam bija piestiprinātas rievotas tērauda plāksnītes, kā arī biezi oderēti gambesoni, kas pasargāja vietas, ko nesedza bruņas. Vairums kareivju bija bruņoti ar zobenu, tiesa, bariņā manīja kādu duci loka šāvēju un vēl pusduci vīru ar baisa izskata arbaletiem.

Tad starp kareivjiem Rorans pamanīja divus uzkumpušus, greizus stāvus, kurus pazina pēc cieminieku daudzajiem stāstiem, ko bija dzirdējis pēc atgriešanās no Terinsfordas. Tie bija radī­jumi, kas nopostīja viņa sētu. Asinis sastinga Rorana dzīslās. Viņi kalpo Impērijai! Jauneklis jau sāka lavīties uz priekšu, pastiep­dams roku pēc bultas, bet tad viņa ādas vesti satvēra Baldors un novilka Roranu pie zemes.

-   Nevajag. Mūs abus nogalinās.

Rorans uzmeta biedram piktu skatienu, tad nikni izgrūda: Tie… tie ir tie nelieši… Viņš aprāvās, pamanījis, kā trīc paša rokas. Tie ir atgriezušies!

-   Roran, Baldors uzstājīgi nočukstēja, tu neko nevari darīt. Klausies, viņi atrodas karaļa dienestā. Pat ja tev izdosies aizbēgt, tevi pasludinās ārpus likuma visā Impērijā, turklāt dabūs ciest visa Kārvahalla.

-   Ko viņi grib? Ko viņi varētu gribēt? Karalis. Kāpēc gan Galbatorikss pieļāva mana tēva spīdzināšanu ?

-  Ja viņi no Garova nedabūja to, kas viņiem vajadzīgs, un Era­gons aizbēga kopā ar Bromu, tad, visticamāk, viņi ir nākuši pēc tevis. Baldors apklusa, ļaujot Roranam saprast izteikto vārdu nozīmi. Mums ir jāsteidzas atpakaļ un jābrīdina pārējie. Tad tev ir jāpaslēpjas. Zirgi ir tikai savādajiem radījumiem. Mēs nokļūsim Kārvahallā pirmie, ja skriesim.

Rorans pablenza cauri krūmiem uz bezrūpīgajiem kareivjiem. Viņa sirds mežonīgi sitās atriebes alkās, saukdama uzbrukt un cīnīties, redzēt abus nelaimes nesējus bultu caururbtus un tais­nīgu sodu saņēmušus. Rorans bija gatavs krist, ja vien izdotos aizmirst sāpes un skumjas vienā vienīgā trauksmainā acumirklī. Jauneklim vajadzēja vien iznākt no slēptuves. Viss pārējais atri­sinātos pats.

Tikai viens mazs solītis.

Apslāpējis vaidu, viņš sažņaudza dūri un nolaida galvu. Es nedrīkstu pamest Katrīnu. Mirkli viņš stāvēja sastindzis cieši aiz­miegtām acīm, tad mokoši lēni pakāpās pāris soļu atpakaļ. Tad nu uz mājām.

Negaidīdams Baldora atbildi, Rorans slīdēja projām starp kokiem, cik ātri vien uzdrīkstējās. Kad nometne pagaisa no ska­tiena, viņš izlauzās uz ceļa un metās skriešus pa noblietēto zemi, pārvērzdams ātrumā vilšanos, dusmas un pat bailes.

Baldors klupšus krišus turējās viņam aiz muguras, atklātajās vietās tuvodamies biedram. Rorans palēnināja soli līdz ērtam riksītim, pagaidīja, līdz Baldors panāk viņu un sāk skriet līdzās, un tad teica: Tu brīdināsi cieminiekus. Man jāaprunājas ar Horstu. Baldors pamāja, un viņi atkal pielika soli.

Pēc divām jūdzēm abi apstājās, lai padzertos un mirkli atpūs­tos. Kad elsas norima, viņi turpināja ceļu pāri zemajiem pakal­niem, kas apjoza Kārvahallu. Paugurainā apkārtne krietni kavēja puišu skrējienu, tomēr, par spīti tam, drīz vien pie apvāršņa parā­dījās viņu ciemats.

Rorans metās uz smēdes pusi, bet Baldors devās uz pilsētiņas galveno laukumu. Auļodams garām mājām, Rorans izmisīgi plā­noja, kā varētu izbēgt vai arī nogalināt svešiniekus, neizraisot Impērijas dusmas.

Viņš iebrāzās smēdē brīdī, kad Horsts dzina ķīli Kvimbija ratu sānos un dziedāja:

… hei o!

Un zvanot un skanot

Dimd senā dzelzs! Nīgrā senā dzelzs.

Te sitiens, te blieziens pa zemes kauliem,

Es uzvarēšu nīgro seno dzelzi!

Ieraudzījis Roranu, Horsts sastinga ar gaisā paceltu veseri. Kas noticis, puis? Vai Baldors ievainots?

Rorans papurināja galvu un pieliecās, cenzdamies atgūt elpu. īsos, aprautos teikumos viņš izstāstīja to, ko abi bija redzējuši, un iespējamās sekas, īpaši uzsvērdams to, kas tagad bija skaidrs, dīvainie radījumi bija Impērijas uzsūtīti.

Horsts iebrauca ar pirkstiem bārdā. Tev ir jādodas projām no Kārvahallas. Paņem kaut ko ēdamu no mājas, tad aizskrien pēc manas ķēves Ivors ar lopiņu plēš celmus un tad jāj uz kalnu piekāji. Kad zināsim, ko kareivji grib, es aizsūtīšu Albrihu vai Baldoru ar ziņu.

-   Ko tu teiksi, ja viņi vaicās pēc manis?

-   Ka esi devies medībās un ka mēs nezinām, kad tu atgrie­zīsies. Tas nebūtu diži samelots, un es šaubos, vai viņi metīsies klīst pa mežu tevis meklējumos, jo baidīsies palaist garām tavu atgriešanos. Ja pieņemam, ka viņi tik tiešām meklē tevi.