Vecākais

-   Tā arī ir jābūt, Arja paskaidroja. Jūs saista daudz senāks un daudz varenāks līgums, nekā spējat aptvert. Tiesa, tu īsti nesa­pratīsi, ko nozīmē būt Jātniekam, iekams nebūs beigušās tavas mācības. Bet par to mēs spriedīsim pēc bērēm. Bet līdz tam lai zvaigznes apgaismo tavu ceļu!

Ar šiem vārdiem elfa devās projām, ieslīdēdama bibliotēkas tumstošajās dzīlēs. Eragons samiedza acis. Izskatās, ka šodien ne tikai es, bet arī citi svaidās no vienas galējības otrā. Kaut vai Arja te viņa ir dusmīga kā negaisa mākonis, bet jau nākamajā mirklī dod man savu svētību.

Neviens nejutīsies pārāk omulīgi, līdz lietas neatgriezīsies ierastajā gultnē.

Kur ir tā ierastā gultne ?

♦ ♦ ♦

RORANS

Rorans smagi kāpa kalnā.

Tad apstājās un, piemiedzis acis, cauri nepaklausīgo matu šķipsnām pavērās uz sauli. Piecas stundas līdz saulrietam. Es nevarēšu kavēties ilgi. Viņš nopūtās un turpināja ceļu gar gobu rindu ap koku stumbriem pletās nepļautas zāles puduri.

Šis bija pirmais nāciens uz saimniecību kopš dienas, kad viņš kopā ar Horstu un vēl sešiem Kārvahallas vīriem paņēma visu, ko bija vērts ņemt no izpostītās mājas un nodedzinātās klēts. Pagāja veseli pieci mēneši, pirms viņš spēja piespiest sevi atgriezties posta vietā.

Sasniedzis kalna virsotni, Rorans apstājās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ieplakā rēgojās viņa bērnības māju drupas. Klajumā slējās viens mājas stūris, saļodzījies un apsvilis, bet viss pārējais bija nolīdzināts līdz ar zemi un jau apaudzis ar zāli un usnēm. Klēts likās pazudusi bez pēdām. Tie daži akri, kurus viņi katru gadu apstrādāja, tagad bija noauguši ar pienenēm, savvaļas sine­pēm un vārpatu. Šur tur bija izdzīvojusi kāda biete vai rācenis, bet tas arī bija viss. Tūlīt aiz vietas, kur bija atradies māju puduris, biezi saaugusi koku josla aizsedza Anoras upi.

Rorans sažņaudza dūri, žokļa muskuļi sāpīgi saspringa, cen­šoties apvaldīt dusmu un skumju sajaukumu. Viņš nostāvēja kā saknes izdzinis stabs vēl vairākas garas minūtes, nodrebēdams ik reizes, kad atcerējās ko patīkamu un gaišu. Vēl tik nesen šī vieta bija visa viņa dzīve pat vairāk. Tā bija viņa pagātne un viņa nākotne. Rorana tēvs Garovs reiz teica: "Zeme ir kas īpašs. Rūpējies par to, un tā parūpēsies par tevi. Dzīvē tu ar tādu dās­numu sastapsies reti." Rorans bija iecerējis palikt pie zemes līdz brīdim, kad viņa pasauli saplosīja Baldora klusi pavēstītā ziņa.

Ar vaidu viņš pagriezās un aizsoļoja atpakaļ uz ceļa pusi. Tā brīža izraisītais sprādziens vēl arvien atbalsojās jauneklī. Vienā mirklī liktenis bija atņēmis Roranam visus, ko viņš mīlēja, un tas bija dvēseli plosošs pārdzīvojums, no kura viņš nekad neatlabs. Ar to bija piesūkusies katra viņa ķermeņa šūna un jebkura rīcība.

Šim notikumam bija vēl kādas sekas tās piespieda Roranu domāt vairāk nekā jebkad iepriekš. Šķiet, agrāk viņa prātu bija saistījušas ciešas skavas, tagad tās bija pārtrūkušas, ļaujot prātot par idejām, kas vēl nesen bija likušās neiedomājamas. Piemēram, tāda, ka viņš, iespējams, tomēr nekļūs par zemnieku, vai tāda, ka taisnīgumam lielākajai vērtībai dziesmās un leģendās dzīvē tomēr ir visai niecīga loma. Reizēm šīs domas piepildīja apziņu tik blīvi, ka viņš, to smaguma nospiests, no rīta tik tikko spēja izrausties no gultas.

Izgājis uz ceļa, Rorans devās uz ziemeļiem cauri Palankāras ielejai atpakaļ uz Kārvahallu. Par spīti pavasara zaļumam, kas bija cauraudis ieleju pēdējās nedēļās, smailos kalnus ceļa abās pusēs klāja sniegs. Virs galvas uz virsotņu pusi slīdēja vientuļš, pelēks mākonis.

Rorans pārbrauca ar plaukstu zodam, sajuzdams rugājus. Šo nelaimi izraisīja Eragons viņš un viņa nolādētā ziņkārība: kam viņam vajadzēja atstiept mājās to akmeni no Kores ? Pagāja vai­rākas nedēļas, līdz Rorans nonāca pie šī secinājuma. Viņš noklau­sījās, ko teica cilvēki, kuriem par to bija kas sakāms. Rorans bija vairākkārt lūdzis pilsētas dziedniecei Ģertrūdei, lai nolasa viņam priekšā Broma atstāto vēstuli. Cita skaidrojuma nebija. Lai kas tas akmens arī būtu, bet tas bija atvilcis šurp svešiniekus. Šī iemesla dēļ vien Rorans Garova nāvē vainoja Eragonu, lai gan uz viņu par to nedusmojās; Rorans zināja, ka Eragons nebija domājis neko ļaunu. Nē, viņa niknumu vairoja tas, ka Eragons bija atstā­jis Garovu neapglabātu un tad aizbēdzis no Palankāras ielejas, pamezdams savus pienākumus, lai kopā ar veco stāstnieku aizauļotu kaut kādā tukšpaurainā ceļojumā. Kā gan Eragonam varēja tik maz rūpēt mājāspalicēji ? Vai viņš bēga tāpēc, ka jutās vainīgs ? Nobijies? Vai Broms viņam sajauca galvu ar mežonīgām pasa­kām par senseniem piedzīvojumiem? Un kāpēc gan Eragons bija klausījies tādos pekstiņos tik briesmīgā brīdī?… Es pat nezinu, vai šobrīd viņš ir dzīvs vai miris.