Vecākais

-   Esmu pārliecināts, ka izkapts atradīsies, Baldors klusi pie­bilda. Tikmēr gan mēģini pārāk nedusmoties par to.

-   Tev viegli runāt.

Apēdis pēdējo maizes kumosu un ķerdamies pie sautējuma, Rorans vaicāja Horstam: Vai rīt būšu tev vajadzīgs?

-   Ne īpaši. Es turpināšu ņemties ar Kvimbija ratiem. Nolādē­tais rāmis kā negrib, tā negrib stāvēt taisni.

Rorans apmierināts pamāja. Tas labi. Tad es nenākšu uz smēdi, bet došos medīt. Dziļāk ielejā redzēju bariņu ne pārāk izkāmējušu briežu. Vismaz to ribas nebija manāmas.

Baldora garastāvoklis jūtami uzlabojās. Vai es varu iet medī­bās kopā ar tevi?

-   Protams. Dosimies ceļā līdz ar rītausmu.

Pabeidzis ēst, Rorans nomazgāja seju un rokas, tad izgāja no mājas ieelpot svaigu gaisu, lai izvēdinātu galvu. Laiski izstaipījies, viņš devās uz pilsētiņas galveno laukumu.

Pusceļā uzmanību piesaistīja satrauktu balsu čala pie "Septi­ņiem kūlīšiem". Viņš ieinteresēts pagriezās un devās uz krodziņa pusi, kur Roranu sagaidīja savāds skats. Uz lieveņa sēdēja pusmūža vīrs no ādas gabaliņiem šūdinātā mētelī. Līdzās viņam stāvēja mantu maiss, kuru greznoja izšuvums slazdenieka amata rīku tērauda žokļi. Vairāki duči ciematnieku klausījās, kā viņš, dzīvi žes­tikulējot, stāsta: Tā nu, kad ierados Terinsfordā, gāju pie tā vīra Neila. Goda vīrs es viņam palīdzu lauku darbos pavasarī un vasarā.

Rorans pamāja. Ziemu slazdenieki pavadīja kalnos, lai pava­sarī atgrieztos pārdot ādas kādam no ādmiņiem, piemēram, Gedrikam. Tad viņi parasti pieteicās darbā, visbiežāk par puišiem lauku sētās. Ņemot vērā, ka Kārvahalla bija uz ziemeļiem vistālākais ciemats Korē, daudzi slazdenieki izvēlējās iet caur šejieni un tas bija viens no iemesliem, kāpēc kārvahalliešiem bija pašiem savs krogs, kalējs un ādminis.

Pēc pāris alus krūkām lai ieeļļotu manu runājamo, jūs tak saprotat, pēc pusgadu ilgas nīkšanas, teju nepasakot ne vārda, ja nu vienīgi nolādot šo pasaulīti līdz pašam apvārsnim, kad gadī­jies zaudēt lāčkodēju, es atnāku līdz tam Neilam ar svaigām putām bārdā, un mēs sākam dzīt klaču. Kad nu esam iesiluši, es šim draudzīgi prasu, kas dzirdams par Impēriju, kas dzirdams par karali kaut viņam zobi izbirtu un pats viņš no gangrēnas sapūtu! Vai dzimis, miris, pasludināts ārpus likuma kāds, par ko man nebūtu jāzina? Un uzminiet, ko šis! Neils paliecas uz priekšu, sametas pagalam nopietns un teic, ka pienākot ziņas par savādiem notikumiem, tā gan, te no Drasleonas, te no Gileadas, te no citiem Alagēzijas nostūriem. Urgļi esot pavisam pazuduši no cilvēku apdzīvotiem novadiem un labi, ka tā, tikai neviens nezina, kāpēc un uz kurieni tie aizgājuši. Tirdzniecība Impērijā esot teju pamirusi pārāk daudz uzbrukumu un laupīšanu, turklāt, cik nu esmu dzirdējis, tas neesot prastu laupītāju roku darbs, uzbrukumi esot pārāk plaši un smalki aprēķināti. Preces pat nenozogot, tik sadedzinot vai citādi samaitājot. Bet tas vēl nav viss, ak nē, zvēru pie tavas svētītās vecmāmiņas ūsu galiem.

Slazdenieks papurināja galvu un, ierāvis malku no sava vīna maisa, turpināja: Ļaudis sačukstas, ka ziemeļu novados ploso­ties Ēna. Šis esot manīts pie paša Duveldenvardena un tad atkal Gileadas tuvumā. Mēļo, ka šā zobi esot novīlēti smaili, acis sar­kanas kā vīns un mati sarkani kā asinis, ko viņš dzer. Vēl ļaunāk, šķiet, kaut kas mūsu jauko, aptaurēto karali ir pamatīgi satraci­nājis. Pirms piecām dienāmļ žonglieris no dienvidiem, vientuļi kātojot uz Ceunonu, iegriezās Terinsfordā. Viņš zināja stāstīt, ka karapulki visās malās maršējot un pulcējoties, lai gan, kam tas, viņam neesot jaušams. Vīrs paraustīja plecus. Kā mans paps mācīja, kad es vēl pupu zīdu, kur mana dūmus, tur var meklēt guni. Iespējams, pie vainas ir vārdeni. Viņi vecajiem Dzelžu Kau­liem ir sagādājuši ne vienu vien sāpīgu suņanaglu uz pēcpuses. Vai varbūt Galbatorikss beidzot nolēmis, ka viņam apnicis auklēties ar Surdu. Vismaz šis zina, kur to meklēt, ne tā kā ar tiem dumpi­niekiem. Viņš nospiedīs Surdu, kā lācis nospiež skudru, nospiedīs kā likts.

Rorans samiedza acis, kad ap slazdenieku uzsprāga jautājumu uguņošana. Stāsts par Ēnu likās apšaubāms izklausījās pārāk līdzīgs stāstam, ko varētu izdomāt piedzēries mežcirtējs, taču pārējais izklausījās gana nelāgi, lai patiešām varētu būt taisnība. Swda… Kārvahallu sasniedza vien ziņu druskas par šo tālo zemi, bet vismaz Rorans zināja: lai gan formāli starp Surdu un Impēriju bija noslēgts miers, surdieši dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka daudz spēcīgākais ziemeļu kaimiņš varētu iebrukt viņu zemē. Šī iemesla dēļ, kā runāja, Surdas karalis Orins atbalstīja vārdenus.

Ja slazdeniekam bija taisnība par Galbatoriksu, tas varēja nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē uzglūnēja nelāgs karš, ko, vistica­māk, papildinās augstāki nodokli un piespiedu karaklausība. Es labāk dzīvotu laikmetā bez milzu notikumiem. Lieli satricinājumi padara dzīvi grūtu, bet tādu kā mūsējā teju nepanesamu.