Vecākais

Iespējams, taču, ja man nāksies to lauzt, lai pasargātu tevi, vai lai rīkotos tā, kā uzskatu par pareizu, es ne mirkli nevilcināšos. Tā ir nasta, kuru varu nest bez kādām grūtībām. Es gan esmu saistīta ar tevi, mans gods nav atraujams no tava zvēresta. Tomēr esmu neatkarīga būtne, kuru šis zvērests nesaista. Ja man nāksies to darīt, es nolaupīšu tevi. Tādā gadījumā vainu par nepaklausību nevarēs uzvelt tev.

Cerams, ka līdz šādai nepieciešamībai nenonāksim. Ja mums vajadzēs ķerties pie šādiem trikiem, lai rīkotos godpilni, tad Nasu­ada un vārdeni būs nežēlīgi pievīluši visus, kas viņiem tic.

Safira apstājās. Viņi stāvēja pie akmens kalumiem grezno­tās ieejas Troņheimas bibliotēkā. Milzīgajā telpā valdīja klu­sums, tāpēc tā likās tukša, tomēr cieši izvietoto plauktu rindas ar kolonnām starp tām spētu paslēpt simtiem cilvēku. Lukturi lēja nespodru gaismu pār sienām, ko klāja senu vīstokļu jūra, un izgaismoja lasāmkabinetus, kas bija iekārtoti līdztekus plauk­tiem.

Līkumodama starp tiem, Safira aizvadīja Eragonu līdz vienam no lasāmkabinetiem, kur sēdēja Arja. Eragons mirkli vilcinājās, vērodams elfu. Tik satrauktu jauneklis viņu nekad nebija redzējis, lai gan šo satraukumu varēja nojaust vien saspringtajās kustībās. Šoreiz elfa bija bruņota ar zobenu, ko greznoja elegants spals, kuru Arja bija satvērusi.

Eragons apsēdās marmora galda pretējā pusē. Safira iekārto­jās starp jaunekli un elfu, lai ne viens, ne otrs nevarētu izvairīties no viņas skatiena.

-   Ko tu esi izdarījis? negaidīti naidīgi vaicāja Arja.

-   Kas noticis?

Elfa paslēja augšup zodu. Ko tu apsolīji vārdeniem? Ko tu esi izdarījis?

Pēdējie vārdi sasniedza Eragonu arī garā. Viņš aptvēra, ka elfa varētu teju teju zaudēt apvaldu. Jaunekļa sirdij pārskrēja baiļu ēna. Mēs rīkojāmies tā, kā apstākļi spieda. Es nepārzinu elfu ieražas, tāpēc, ja esam tevi apbēdinājuši, lūdzu, piedod mums. Bet dusmas gan neko nevērsīs uz labu.

-   Muļķis! Tu par mani neko nezini. Jau septiņus gadu desmi­tus es šeit pārstāvu mūsu karalieni piecpadsmit gadus rūpējos par Safiras olas aizgādāšanu no elfiem pie vārdeniem un atkal atpakaļ. Visu šo laiku esmu pūlējusies, lai vārdeniem būtu vieds, spēcīgs vadonis, kurš spētu pretoties Galbatoriksam un uzklausītu mūsu ieteikumus. Broms palīdzēja man, panākot vienošanos par jauno Jātnieku par tevi. Ažihads piekrita, ka tev jāsaglabā neat­karība, lai nodrošinātu spēku līdzsvaru. Bet tu nostājies, apzināti vai neapzināti, Vecajo padomes pusē, lai kontrolētu Nasuadu! Tu esi iznīcinājis pūliņus cilvēka mūža garumā! Ko tu esi izdarījis?

Satriektais Eragons meta pie malas visas viltības. īsos, skaid­ros vārdos viņš izstāstīja, kāpēc bija piekritis padomes prasībām un kā viņi ar Safiru bija mēģinājuši tās apiet.

Kad jauneklis beidza runāt, Arja noteica: Tā.

-   Tā. Septiņdesmit gadu. Lai gan viņš zināja, ka elfi dzīvo ļoti ilgi, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Aija ir tik veca un pat, iespējams, krietni vecāka, jo pēc izskata viņa atgādināja sievieti, kas nesen pārkāpusi divdesmit gadu slieksni. Sejā, kurā nemanīja ne grumbiņas, vienīgā vecuma liecība bija elfas smaragdzaļās acis dziļas, zinošas, visbiežāk nopietnības pilnas.

Arja atliecās atpakaļ, turpinādama pētīt Jātnieku. Tu esi nonācis stāvoklī, kādā tevi skatu nelabprāt, tomēr tas nav tik ļauns, kā sākotnēji likās. Es izturējos nepieklājīgi. Safira… tu… saproti vairāk, nekā spēju iedomāties. Panākto kompromisu elfi pieņems, tomēr tu nekad nedrīksti aizmirst, ka par Safiru tev ir jāpateicas mums. Bez mūsu pūliņiem nekādu Jātnieku nebūtu.

-   Šī pateicība deg manās asinīs un manā plaukstā, Era­gons atbildēja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, jauneklis izmisīgi prātā meklēja sarunas turpinājuma pavedienu, jo vēlējās pagarināt sarunu un, ja iespējams, uzzināt ko vairāk par Arju. Tu jau tik ilgi esi projām no mājām; vai tev nepietrūkst Elesmēras? Vai tu mitinājies kaut kur citur?

-   Elesmēra bija un vienmēr būs manas mājas, Arja atbildēja, skatīdamās kaut kur tālumā jauneklim aiz muguras. Es neesmu dzīvojusi mūsu ģimenes mājā, kopš devos pie vārdeniem. Toreiz sienas un logus klāja pirmo pavasara ziedu vītnes. Pēc tam es Elesmērā esmu bijusi vien īsus brīžus, kas elfa ilgajā mūžā līdzi­nās vien izgaistošiem atmiņu puteklīšiem.

Viņš atkal sajuta, ka no elfas uzvēdī saberztu priežu skuju dvesma. Smarža bija tikko jaušama, tomēr viegli dzēlīga, tā lika atvērties Eragona maņām un atsvaidzināja jaunekļa prātu. Droši vien nav viegli dzīvot starp visiem šiem rūķiem un cilvēkiem te, kur nav neviena savējā.

Arja pielieca galvu. Tu runā par cilvēkiem tā, it kā pats nebūtu cilvēks.

-   Iespējams… Eragons saminstinājās, iespējams, es esmu kas cits… divu rasu jauktenis. Safira dzīvo manī tikpat lielā mērā, kādā es dzīvoju viņā. Mums ir kopīgas jūtas, maņas, domas, reizēm man šķiet, ka mēs esam viens gars, ne divi. Safira piekrizdama pielieca galvu, ar vareno purnu gandrīz sadragādama galdu.