Vecākais

Pēkšņi Eragonam iešāvās prātā kāda ideja, taču, pirms to izklāstīt, viņš vaicāja Safirai, vai mēs varam būt droši, ka viņa pildīs to, ko nupat teica? Tas ir ļoti svarīgi.

Pildīs, atbildēja Safira. Viņa runāja no visas sirds.

Tad Eragons izklāstīja savu ieceri Safirai. Pūķis tai piekrita, tāpēc Jātnieks izvilka Zaroku un devās pie Nasuadas. Viņš manīja, ka meitenes acīs pazib bailes, viņa žigli pameta skatienu uz durvju pusi un, ieslidinājusi roku drānu krokā, kaut ko satvēra dūrē. Eragons nostājās Nasuadas priekšā un, nometies uz ceļa, pasniedza Zaroku jaunajai sievietei.

Nasuada, mēs ar Safiru ieradāmies šeit gluži nesen. Tomēr šajā laikā Ažihads iemantoja mūsu cieņu un tagad mūsu cieņu esi iemantojusi arī tu. Tu cīnījies pie Farthenduras, kad citi slē­pās drošībā, ieskaitot abas padomes kundzītes. Tu izturējies pret mums atklāti, nevis ar viltu. Tāpēc es piedāvāju tev savu zobenu… un savu Jātnieka uzticību.

Eragons izteica šos vārdus, apzinādamies to svaru. Viņš zināja arī to, ka pirms kaujas tos nekad nebūtu bildis. Tomēr tik daudzu vīru nāve turpat, rokas stiepiena attālumā, bija mainījusi viņa pasaules redzējumu. Cīņa pret Impēriju vairs nebija vientuļa vilka atriebība par viņam nodarītu pārestību, bet gan karš, lai palīdzētu vārdeniem un visiem tiem, kas smaka Galbatoriksa jūgā. Lai cik ilga būtu šī kauja, viņš bija nolēmis to izcīnīt līdz galam. Un šobrīd visnoderīgākā bija kalpošana vārdeniem.

Tiesa, uzticības zvērēšana Nasuadai pakļāva Eragonu un Safiru milzīgam riskam. Padome pret to nevarētu iebilst, jo Jāt­nieks bija solījis zvērēt uzticību, bet nebija pateicis kam tieši. Viņi ar Safiru nevarēja būt pilnīgi pārliecināti, ka Nasuada tiešām izrādīsies izcila vārdenu vadone. Labāk ir zvērēt uzticību godīgam muļķim, ne melojošam prātniekam, izlēma Eragons.

Nasuadas sejai pārskrēja pārsteiguma izteiksme. Viņa saņēma Zaroka spalu, pacēla zobenu un vērodama asinssarkano asmeni nolaida smaili uz Eragona galvas. Es pieņemu tavu uzticības zvērestu, Jātniek! Pildi godam visus pienākumus, ko tev uzdošu. Celies, manu bruņiniek, un ņem savu zobenu!

Eragons paklausīja. Piecēlies viņš piebilda: Tagad es tev kā savai pavēlniecei varu visu atklāti izstāstīt. Padome piespieda mani zvērēt vārdeniem pēc tam, kad tu būtu iecelta par vadoni. Šis bija vienīgais veids, kā mēs ar Safiru varējām apiet vecajos.

Nasuadas smieklos izskanēja patiess uzvaras prieks. Raugos, ka tu jau esi iemācījies spēlēt mūsu spēlītes. Ļoti jauki! Vai tu kā mans pirmais un vienīgais bruņinieks piekristu zvērēt man uzti­cību vēlreiz visu priekšā, kad padome gaidīs tavu solījumu?

-   Protams.

-   Lieliski! Tas noliks vecajos pie vietas. Tagad, lūdzu, atstājiet mani vienu. Man ir vajadzīgs laiks, lai visu saplānotu un sagata­votos bērēm… Ņem vērā, Eragon, ka šīs saistības ir abpusējas es uzņemos atbildību par tavu rīcību, tāpat kā tu uzņemies kalpot man. Nedari man kaunu!

-   Un tu nedari kaunu man.

Nasuada uz brīdi apklusa, tad ieskatījās Eragonam acīs un klusākā balsī piebilda: Izsaku līdzjūtību arī tev, Eragon. Es apzinos, ka ne man vienai šis ir sēru brīdis; es esmu zaudējusi tēvu, tev ir zudis draugs. Man Murtags patika, ir tik skumji, ka viņš nu ir prom… Visu labu, Eragon!

Eragons pamāja un saknieba lūpas, atceroties rūgto zaudē­jumu. Tad Jātnieks kopā ar pūķi izgāja no zāles. Gaitenis visā savā pelēkajā garumā bija tukšs. Eragons atbalstīja plaukstas pret gurniem, atlieca galvu un nopūtās. Diena bija tik tikko sākusies, bet trauksme un emocijas, kas bija brāzušās pāri viņam, lika jus­ties iztukšotam.

Safira ar purnu pabakstīja viņu. Uz turieni. Neko vairāk nepa­skaidrojusi, viņa devās uz tuneļa labo pusi. Pūķa pulētie nagi klikšķēja uz cietās grīdas.

Eragons saviebās, bet sekoja Safirai. Kurp mēs ejam? Pūķis neatbildēja. Safira, lūdzu, atbildi! Viņa tikai nošūpoja asti. Jāt­niekam atlika vien gaidīt, tāpēc viņš turpināja. Mūsu stāvoklis ir pamatīgi mainījies. Es vairs nezinu, ko man gaidīt no nākamās dienas vien to, ka tā nesis jaunas bēdas un asinsizliešanu.

Nav jau tik ļauni, Safira iebilda. Mēs tomēr izcīnījām lielu uzvaru. Tā būtu jāsvin, nevis jāļaujas sērām.

Ja jācīnās ar visādām muļķībām, šl apziņa īsti neglābj.

Safira dusmīgi nosprauslojās. Smaila liesmu mēlīte izšāvās viņai no nāsīm un apsvilināja Eragona plecu. Viņš sāpēs iekliedzās un atlēca sāņus, sakozdams zobus, lai apvaldītu lamu straumi, kas lauzās no mutes. Ak! noteica Safira un papurināja galvu, lai izkliedētu dūmus.

Ak! Tu gandrīz uzšmorēji manas ribiņas!

Tas nebija tīšām. Es vēl mēdzu piemirst, ka sāku elpot uguni, kad neesmu piesardzīga. Iedomājies ja ik reizes, kad tu paceltu roku, līdzās iespertu zibens. Nebūtu grūti ar nevilšu mājienu kaut ko netīšām iznicināt.

Tas tiesa… Piedod, ka pukojos uz tevi.

Pūķis piemiedza aci zvīņu klātie plakstiņi pievērās ar kau­lainu klikšķi. Neņem galvā. Es vienkārši gribēju atgādināt, ka pat Nasuada nevar piespiest darīt tevi to, ko nevēlies.

Bet es taču devu viņai Jātnieka vārdu!