Vecākais

Kas vēl? Esot dzirdēti stāsti pat par… Te slazdenieks apklusa un ar zinīgu izteiksmi pabakstīja ar rādītājpirkstu degunu. Stāsti par jaunu Jātnieku Alagēzijā. Tad viņš palaida lielu, sirsnīgu smieklu, klapēdams vēderu un atgāzdamies atpakaļ.

Arī Rorans iesmējās. Stāsti par Jātniekiem parādījās ik pēc pāris gadiem. Pirmajās divās trīs reizēs tie izraisīja viņā interesi, bet drīz vien viņš iemācījās neticēt šādām pasakām, jo tās visas ātri vien izčākstēja. Tie, kas ilgojās pēc labākas nākotnes, šajās baumās uzdeva vēlamo par esošo.

Viņš jau grasījās doties tālāk, kad pamanīja pie krodziņa stūra stāvam Katrīnu. Viņa bija tērpusies garā, sarkanbrūnā kleitā, kas bija greznota ar zaļu lenti. Viņa vērās uz Roranu ar tādu pašu aizrautību, ar kādu puisis skatījās uz viņu. Jauneklis piegāja pie meitenes, pieskārās viņas plecam, un abi kopā aizslīdēja projām.

Viņi aizgāja līdz Kārvahallas nomalei, kur apstājās un sāka vērot zvaigznes. Debesis šonakt bija īpaši spožas, zaigodamas ar tūkstošiem Visuma liesmiņu. Un lokā pār viņu galvām no ziemeļiem uz dienvidiem stiepās majestātiska, pērļaina josla. Tā sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim gluži kā dimanta putekļi, kas izbērti no bezgalīgi dziļas krūkas.

Nepaskatījusies uz Roranu, Katrīna nolieca galvu viņam uz pleca un jautāja: Kā tev šodien gāja?

-   Es biju atgriezies mājās. Viņš juta, ka meitene saspringst.

-   Kā tur izskatījās?

-   Šausmīgi. Roranam aizlūza balss, un viņš apklusa, cieši apskāvis mīļoto. Meitenes rudo matu smarža uz vaiga likās kā vīna, garšvielu un smaržu eliksīrs. Tā iesūcās dziļi viņā, silta un mierinoša. Māja, klēts, lauki viss ir nopostīts… Es nebūtu tos atradis, ja nezinātu, kur meklēt.

Viņa beidzot pagrieza seju pret Roranu. Meitenes acīs zaigoja zvaigznes, bet sejā jautās skumjas. Ak, Roran. Viņa viegli noskūpstīja puisi, tik tikko pieskardamās viņa lūpām. Tu esi zaudējis tik daudz, tomēr tavs spēks neļauj tev padoties. Vai tagad tu atgriezīsies savā sētā?

-   Atgriezīšos gan. Lauku darbi ir vienīgais, ko es protu.

-   Un kas notiks ar mani?

Rorans vilcinājās. Kopš brīža, kad viņš bija sācis aplidot Kat­rīnu, starp abiem pastāvēja vārdos neizteikts pieņēmums, ka viņi reiz apprecēsies. Nebija īstas vajadzības apspriest viņa nodo­mus tie bija skaidri kā diena, tāpēc meitenes jautājums satrauca jaunekli. Tāpat nelikās pieņemami atklāti izrunāt šo jautājumu brīdī, kad viņš nebija gatavs izteikt bildinājumu. Tā taču bija viņa loma izteikt piedāvājumu vispirms Slounam, tad Kat­rīnai -, nevis meitenes pienākums. Taču tagad, kad mīļotā bija paudusi savas bažas, viņam nāksies bilst kādu vārdu. Katrīn… Es šobrīd nevaru uzrunāt tavu tēvu, kā biju iecerējis. Viņš par mani tikai pasmiesies un viņam būs taisnība. Mums ir jāpa­gaida. Kad būšu uzcēlis māju, kur mums dzīvot, un pats ievācis pirmo ražu, tad viņš uzklausīs, kas man sakāms.

Katrīna vēlreiz pavērās debesīs un kaut ko tik klusi nočuk­stēja, ka Rorans nesaklausīja viņas teikto. Kā, lūdzu?

-   Es jautāju vai tu baidies no viņa?

-   Protams, nebaidos! Es…

-   Tad tev ir jāprasa viņam atļauja jau rīt un jānosaka saderi­nāšanās diena. Liec viņam saprast kaut arī tev šobrīd nekā nav, tu nodrošināsi man māju un kļūsi par znotu, ar kuru tēvs varēs lepoties. Nav ne mazākā iemesla šķiest mūsu dzīves gadus, dzīvo­jot atsevišķi, ja jūtas liek mums būt kopā.

-   Es nevaru to darīt, Rorana balsī ieskanējās izmisums un lūgums viņu saprast. Es nespēju nodrošināt tev pieklājīgu dzīvi, es nespēju…

-   Vai tad tu nesaproti? Meitene pakāpās atpakaļ, un viņas saspringtajā balsī ieskanējās nepacietība. Es mīlu tevi, Roran, un es vēlos būt kopā ar tevi, bet tēvam ir citas ieceres. Apkārtnē netrūkst par tevi turīgāku vīru, un, jo ilgāk tu atliec sarunu ar tēvu, jo uzstājīgāk viņš spiež mani izvēlēties kādu, kurš viņam pašam iet pie sirds. Viņš baidās, ka palikšu vecmeitās un arī mani par to māc bažas. Kārvahallā mans laiks un manas izvēles iespējas ir tādas, kādas tās ir… Ja man nāksies iziet pie cita, es arī iziešu. Kad Katrīna pavērās uz Roranu ar jautājošu skatienu, viņas acīs mirdzēja asaras. Viņa gaidīja puiša atbildi, līdz beidzot, pacēlusi kleitas apakšmalu, aizsteidzās atpakaļ uz māju pusi.

Rorans stāvēja klajumā, sastindzis pārsteigumā. Katrīnas prombūtne viņam izrādījās tikpat sāpīga kā tēva sētas zaudē­jums pasaule pēkšņi kļuva auksta un nemīlīga. Viņam likās, it kā tumsā būtu aizsteigusies daļa viņa paša.

Pagāja vairākas stundas, pirms viņš spēja atgriezties Horsta namā un ieslīdēt gultā.

KAD MEDNIEKUS MEDĪ

Zem Rorana zābakiem birža zemes kukuržņi. Viņš gāja pa priekšu, laizdamies lejup ielejā, kas mākoņainā rīta pir­majās stundās likās vēsa un blāva. Baldors sekoja cieši aiz muguras, un abiem rokās bija uzvilkti loki. Neviens nebilda ne vārda mednieki vēroja, vai kaut kur apkārtnē manīs briežus.

-   Skaties, Baldors ierunājās klusā balsī, norādīdams uz pēdu virkni, kas veda dzelkšņainu krūmu pudurī pašā Anoras krastā.