Ugunsnesējs

Mūs klintis šķir un neaptverams jūras klajums, Bet asinīs šalc vējš no skotu kalniem.

Džons Gaits. "Vientuļā ganu būda"

Laiks tagad strauji mainījās, un, kamēr Rannohs skrēja uz ziemeļiem, arvien tuvāk Lielajam Kalnam un Hernes baram, visu laiku ar cerībām skatīdamies pēc Brakenas un pārējiem, ap viņu slējās aizvien stāvākas klinšu radzes, akmeņi aizvien jūtamāk pārņēma zāles laukumus, un cauri miglas aizkaram vīdēja aizvien augstāki kalni.

Virsotnes tiecās nokratīt rudens lietu smagumu, un pa nogāzēm lejup traucās neskaitāmas straumes un strautiņi. Tie pārvērta ieleju gultnes lielos purvājos, kam Rannohs klupdams brida cauri. Šķita, ka lietus nekad nemitēsies, un, kad debesis uz bridi noskaidrojās, palaikam dobji duci­nādamas, Rannoham likās, ka viņš izbridis cauri milzu jūrai un tā iesūkusies viņam kaulos. Rannohs pagriezās uz rietu­miem, kurp veda kalnu taka, un pēc kāda laika juta vējā tagad jau pazīstamu smaržu. Viņš atkal elpoja jūras dvašu.

Agrā rītā briedis nonāca pie cita jūras ezera. Kalna sāns stāvus nolaidās līdz ūdens malai, un visapkārt ezeram slējās augstas akmens sienas. Ezera virsmu glāstīja salts vējš, un cauri miglai Rannohs redzēja savādu skatu. Viņš tūlīt sa­prata, ka tas ir cilvēka darbs. Virs zemesraga, melnu un draudīgu sienu ieskauta, slējās pils. Skatīdamies uz to, Ran­nohs atcerējās ieplakā redzētos cilvēkus ar zobeniem un cirvjiem.

Rannohs devās gar ezeru uz priekšu un pēc neilga laika ieraudzīja pēdas. Viņš tūlīt saprata, ka tās ir staltbriežu pēdas. Mīkstajā zemē Rannohs saskatīja vismaz piecu dzīv­nieku pēdas, un viņa sirds neganti salēcās, kad viņš, izpētījis pēdu lielumu, apveidus un attālumu starp priekškāju un pakaļkāju nagiem, pārliecinājās, ka šeit nav gājuši tikai briežu buļļi, bet arī govis. Rannohs sāka ošņāt gaisu, tomēr neko nesaoda un satraukts paātrināja soli. Kad bija pie­veikts vēl krietns ceļa gabals, Rannohs cauri miglai viņus ieraudzīja. Viņi bija seši un bariņā grauza zāli. Rannoha sirds sāka nevaldāmi dauzīties.

Es esmu v-v-viscaur slapjš! Bankfuts nelaimīgs sacīja, stāvēdams lietū. Mazajam pulciņam apkārt vijās drēgnas miglas vērpetes. Bankfutam virs galvas bija seši žuburi, un viņa ragi kļuva arvien stiprāki.

-    Es zinu, Bankfut, tas ir nejauki! teica draudzīga balss viņam blakus. Villova bija izaugusi par ļoti glītu teli. Viņas gludais kažoks bija ugunspaparžu krāsā, un dzidrās, melnās acis mirdzēja kā ahāts.

-     D-d-dadzis bez mitas pukojas! Bankfuts sacīja, pa­metis skatienu uz jauno briedi, kurš gabaliņu nostāk saru­nājās ar Teinu un Pepu. Kopš bēgšanas bija pagājis vairāk nekā gads, un visi draugi bija krietni paaugušies. Pepa izskatījās vēl līdzīgāka māsai, un gan Teinam, gan Dadzim bija trešie ragi, kaut gan Dadža ragi izskatījās stiprāki par Teina ragiem.

-Jā, Villova piekrita, un man ir bažas par viņu. Kaut gan viņš ienīst sgorriešus, izskatās, ka bēgt no tiem viņam ir vēl nepatīkamāk.

-    Jā, Bankfuts novilka, bet tūlīt piebilda: Kad Dadzis nolēma bēgt no sgorriešiem, viņš to darīja ar visu sirdi. Bez viņa mēs tik tālu nebūtu tikuši. Atceries cīņu pie strauta?

-    Es zinu, Villova teica. Viņš no dabas ir barvedis.

-    D-d-drīzāk nekā Izlūkotājs, Bankfuts piekrita.

-    Tā gluži nav, Villova iebilda. Viņš vienkārši ir citāds. Bet visvairāk es raizējos par Brakenu. Viņas kājai nemaz nekļūst labāk. Tas mūs ļoti kavē.

Abi paskatījās uz briežumāti. Brakena stāvēja savrup no pārējiem un izklaidīgi plūca zāles stiebrus no miklās zemes. Pirms kāda laika viņa bija savainojusi kāju, un tā joprojām nedzija.

-    T-t-tā nav vienīgā nelaime, Bankfuts sacīja. Reizēm viņa, šķiet, vispār nesaprot, kas notiek. Nekad nav tikusi pāri tai nelaimei ar Rannohu.

Abiem joprojām bija grūti domāt par seno, briesmīgo dienu. Par dienu, kad kalnos bija parādījušies jātnieki.

Villova raudzījās miglā.

-             Man joprojām viņa briesmīgi pietrūkst, viņa klusi teica.

-    M-m-man ari, Bankfuts pamāja ar galvu.

-            Nu, bet kādi mēs izskatāmies! Villova pēkšņi iesau­cās, cenzdamās atgūt možumu. Drūmi kā Hernes mežs! Labāk ejam, laiks doties tālāk!

Bankfuts spēra soli uz pārējo pusi. Tad piepeši viņš ap­stājās kā piekalts. Tāpat kā visiem jauniem briežiem, viņa oža bija kļuvusi arvien asāka, un viņš bija gaisā sajutis kaut ko negaidītu.

-           Kas ir, Bankfut? Villova jautāja, redzēdama, cik viņam saspringusi seja. Vai briesmas?

-             Es n-n-nezinu. Man liekas, ka t-t-tuvumā ir vēl kāds briedis.

-            Sgorrieši? Villova čukstus jautāja, saspringti raudzī­damās miglā.

Pēkšņa vēja brāzma aizpūta miglas vālu, un abi ierau­dzīja jaunu briedi, kas skrēja uz viņu pusi. Nākamajā brīdī Villova, kurai bija sevišķi asa redze, sāka nevaldāmi drebēt un trīcēt.

-    V-v-villova, Bankfuts nočukstēja, kas tev notika?

-    Tas nevar būt!

-    K-k-kas?

-            Bankfut, Villova čukstus teica, gandrīz neuzdrīkstē­damās elpot, paskaties uz viņa pieri!

Bankfuts sasprindzināja redzi, un nākamajā brīdī sāka drebēt ari viņš.

-    T-t-tas nav iespējams! viņš stomījās.