Ugunsnesējs

-     Paldies, Bankfut, viņš teica, bet es nevaru gaidīt, lai kāds no jums nāktu man uz turieni līdzi. Neviens nezina, ko es tur sastapšu. Tomēr pastāstiet man, ko jūs paši bijāt nolēmuši darīt Augstajā Zemē, ja tiktu līdz turienei?

-     Vispirms, mēs gribējām aizbēgt no Sgorra, Teins atbildēja. Pēc tam… kas to lai zina?

-     Atrast citu baru, sacīja Villova, un piebiedroties viņiem. Tāda doma bija Dadzim. Pēc tam, viņa piebilda, audzināt mazus, krietnus Izlūkotājus tālu projām no Ze­majām Zemēm.

Rannohs paskatījās uz Villovu. Vienīgi bēgšana un sa­vādie piedzīvojumi, kuros visi tika ierauti, ir kavējuši viņu atrast draugu, Rannohs nodomāja. Tomēr viņš nejutās no­skumis, ka Villova nav sagājusi kopā ne ar vienu citu.

-    K-k-kļūt par Izlūkotāju, Bankfuts jūsmīgi piebilda, lūkodamies uz Pepu, klejot pa kalniem brīvam kā vējam un lepni stāvēt viršu tīrelī, sargājot baru no ļaunuma!

-    Bet vai tu nebaidies, Tein, no tā, ko vari sastapt tur, augšā? Rannohs pēkšņi jautāja.

-     Ā, par Augsto Zemi ir dzirdēti ari citi stāsti, ne jau tikai par Hernes baru, Teins moži atsaucās, aizmirsis gan rēgus, gan kanibālus. Tie stāsti, ko es dzirdēju no Blaindvīda.

-    Kādi? Rannohs jautāja.

-   Nu, kaut vai par to, ka Augstajā Zemē briedis ir drošībā no jebkāda ļaunuma.

-   Stāsti vēl! Rannohs teica, jo sarunas par Hernes baru un Pravietojumu bija visus satraukušas un viņš priecājās par iespēju novirzīt domas uz citu pusi.

-Vēl viņš stāstīja, ka Herlas tur, augšā, nepazīstot bailes un trūkumu, jo Augstajā Zemē esot meži, plaši kā mēness, un ozoli, kas sniedzoties līdz zvaigznēm. Augstajā Zemē neesot vajadzības pēc Korpusa, jo Herlām tur nedraudot nekādas briesmas un tās augu dienu varot plūkt zāli un ganīties saulē, un skriet turp, kur patīk.

-   Nekādas b-b-riesmas? Bankfuts čukstus jautāja. Tur neviens neuzglūn?

-    Neviens, Teins atbildēja, jo Zvaigžņubriedis ir no­šķīris Augsto Zemi no pārējās pasaules, un iekļūt tajā var vienīgi Herlas.

-    Stāsti, Tein! Rannohs mudināja.

-    Labi!

Visi iekārtojās zālē viņam apkārt, un Teins sāka stāstīt.

Tas notika tad, kad Zvaigžņubriedis bija nokāpis no Lielā Kalna, viņš teica, un atkal sastapies ar Herni. Herne joprojām dusmojās uz viņu par to, ka viņš nozaga ragus, un Zvaigžņubriedis to zināja, tāpēc viņš tuvojās Hernem ar sevišķu bijību. Zemu paklanījies, viņš lūdza valdnieku palīdzēt, jo aizvien vēl meklēja vietu, kur Herlas būtu drošībā no ļaunuma. Vēsi uzklausīdams Zvaigžņu­briedi, Herne pēkšņi juta, ka viņam dzimst laba doma. Klusi pasmiedamies sevī, viņš nolēma briedi izjokot.

"Labi," viņš teica. "Bet vispirms es tev uzlikšu pārbau­dījumu, un, ja tu to neizturēsi, tad nekad vairs neprasi manu palīdzību! Tev jādodas tur, tajā mežā, un divas saules jāsoļo uz priekšu, līdz nonāksi pie Lielā izcirtuma. Kad būsi to atradis, tev tur jānoliek kaut kas savs. Tam noteikti jābūt kaut kam no tevis paša. Kad būsi to izdarījis, tas iegūs spēku atvairīt jebkādus Leras, kas jūs apdraud. Bet ir vēl divi nosacījumi, Zvaigžņubriedi. Pirmkārt, tu mežā neko nedrīksti ēst, itin neko. Un, otrkārt, tu neko nedrīksti nest sev mutē.

Herne jutās ļoti apmierināts ar sevi, jo šie noteikumi nozīmēja, ka viņš neko nevarēs aiznest sev līdzi uz izcir­tumu. Vienīgi ragu kroni uz galvas. Bija pavasaris, un Herne domāja, ka Zvaigžņubriedis nogaidīs, līdz būs sasniedzis izcirtumu, un tad nometis ragus, tādējādi iegūdams solīto burvju spēku. Bet Hernem bija vēl citas ieceres. Viņš grasījās pieaudzēt mežu ar zariem un vīteņaugiem, lai tie aizķertu Zvaigžņubrieža ragus un norautu tos viņam krietni pirms ceļojuma beigām.

Tā nu Zvaigžņubriedis noklausījās Hernes stāstu, un gudrinieks gluži labi saprata, ka dievs nodomājis viņu izjo­kot. Tomēr viņš izlikās, ka ir ļoti pateicīgs par piedāvāto izdevību, un teica, ka darīšot, ko spēšot. Tad Zvaigžņubrie­dis devās uz mežu. Tomēr viņš neskrēja taisnā ceļā uz izcir­tumu, bet palika kavējamies meža malā. Viņš grauza lapas un zāli, uzmanīdamies, lai neko neaizskartu pašā mežā. Nākamajā saulē pie viņa atnāca Herne, pārsteigts, ka briedis joprojām mierīgi ganās tepat.

"Kāpēc tu nedodies savā ceļojumā?" Herne jautāja.

Tagad Zvaigžņubriedis izlikās ļoti iztrūcies un vārgā balsī atbildēja: "Valdniek, mani gaida garš ceļojums, un mežā es neko nedrīkstēšu ēst. Tāpēc es cenšos pieēsties tagad, cik vien iespējams."

Pēc tam Zvaigžņubriedis izdarīja ļoti viltīgu gājienu. Ka­mēr Herne vēroja viņu ar aizdomu pilnu skatienu, viņš teica: "Šie ragi uz manas galvas, Herne, ir ļoti smagi. Es baidos, ka man ar tiem būs grūti izspraukties caur kokiem, jo tie var aizķerties zaros."

To teicis, Zvaigžņubriedis piegāja pie kāda koka un sāka dauzīt ragus pret stumbru. Ragi bija sausi un trausli un drīz vien nokrita. To redzēdams, Herne pakratīja galvu un nodomāja, ka Zvaigžņubriedis tomēr ir ļoti neattapīgs un viņam vairs nav nekādas iespējas sekmīgi veikt savu uzde­vumu. Tāpēc Herne aizgriezās un devās pie lielā akmens, lai saulē netraucēti nosnaustos.