Ugunsnesējs

Tikpat piesardzīgi kā iepriekš viņš piegāja pie lielā akmens, vērodams, kā vilka gludais kažoks vienmērīgi cilā­jas augšup un lejup, un pārliecinādamies, ka tā patiešām ir aizmiguša dzīvnieka elpa. Kad briedis par to jutās drošs, viņš piegāja vilkam klāt un nometa ogas zemē. Nākamajā acumirklī vilka acis atvērās un ar rūcienu, kas sadrebināja visu ķermeni, tas spēji pavērsa purnu pa labi un nikni kampa pēc Rannoha kājas. Rannohs atlēca sāņus, vēzēdams ragus, un vilka žokļi sakampa aukstu gaisu. Ķēriens bija neveiksmīgs.

Tagad vilks visiem spēkiem cīnījās, lai pieceltos kājās, un šņākdams un rūkdams, siekalām līstot no sarkanajām smaganām, mēģināja vēlreiz tvert briedi. Rannohs stāvēja trīcēdams un raudzījās uz netālu gulošo zvēru. Tad, neteicis ne vārda, viņš pagriezās un uzskrēja atpakaļ pakalnā. Tur viņš atkal apstājās un paskatījās lejup uz gulošo dzīvnieku, tad aizrikšoja tālāk biezējošajā krēslā.

Taču nekur tālu Rannohs neaizskrēja. Kādu laiku viņš klejoja pa irbuleņu un paparžu audzēm, ļaudams aukstajam vējam skrāpēt seju un lietum tecēt pār purnu. Virs galvas riņķoja ērglis, un Rannohs to vēroja, līdz augstais, tik tikko saskatāmais plankums pazuda tumsas aizsegā. Sniegotie kalni tālumā izskatījās drūmi un miglā tīti, un, klausīdamies vēja nestajās, gaudulīgajās atbalsīs, viņš jutās nikns un vientuļš.

Divas saules Rannohs ēda zāli uz kalna nogāzēm, dziļi iegrimis domās, laiku pa laikam pagriezdams ragus pret ziemeļiem, bet neaiziedams nekur tālu no ūdenskrituma. Beidzot, kad domas vairs neraisījās, viņš atgriezās pie ūdenskrituma un paskatījās lejup.

Vilka acis bija vaļā, un, briedi ieraudzījis, viņš gandrīz nepakustējās. Zvērs bija pārāk vārgs. Visas ogas bija ap­ēstas. Kādu laiku neviens no abiem neko nesacīja, tikai piesardzīgi vēroja viens otru, līdz beidzot vilks klusu un nevarīgi izgrūda:

Man gribas ēst. Ja nedabūšu ēst, es nomiršu.

-    Bet kāpēc lai tu dzīvotu, ja gribi mani nogalināt? Rannohs mierīgi, bez dusmām jautāja.

-     Tāda ir mana daba, vilks drūmi atbildēja. Es to nevaru mainīt, tāpat kā kalni nevar mainīt debesis. Es neiz­vēlējos tevi medīt, tāpat kā ērglis neizvēlas ķert peli un lapsa neizvēlas nokost trusi. Un kāpēc gan lai būtu citādi, jo man taču ir jādzīvo?

Rannohs nenovērsdamies lūkojās lejup uz vilku un pēc krietna brīža pamāja ar ragiem.

-Jā, tev ir jādzīvo, viņš nočukstēja un aizgriezās.

īsu bridi Rannohs bija projām, tad atgriezās un nolika vilkam blakus uz akmens citas ogas, bet vilks nepakustējās, līdz briedis bija atkāpies drošā attālumā. Pēc tam zvērs gurdi pastiepa purnu sānis un pateicīgi aprija trūcīgo barību.

Nākamajās saulēs Rannohs pienesa vilkam atkal jaunas ogas un pa gabalu vēroja, kā zvērs sāk atgūt spēkus. Beidzot vilks spēja aizvilkties līdz ūdens bedrei, kur ilgi un kāri dzēra ledaino ūdeni. Tas remdēja mokošās slāpes, ko vilks bija spējis paciest tikai tāpēc, ka palaikam laka lietusūdeni no apkārt pietecējušām akmens iedobēm.

Nākamajā saulē vilks mēģināja piecelties kājās. īsu brīdi tas izdevās, bet tad kājas saļodzījās un viņš atkal sabruka zemē. Tovakar Rannohs uzkalnā ēda zāli un augstu virs galvas redzēja cīkstāmies divus vanagus, un pēc brīža kaut kas nokrita zemē. Rannohs pieskrēja paskatīties un ierau­dzīja zemē guļam beigtu peli. Saņēmis atradumu aiz astes, viņš aiznesa to līdz plakanajam akmenim un nosvieda lejā vilkam. Kad vilks sakampa beigto Leru mutē un koda, plēs­dams miesu un grauzdams sīkos kaulus, Rannohs riebumā novērsās. Taču maltīte vilku spēcināja, un todien viņš Larna stundā spēja ilgāk nostāvēt kājās.

Kad pienāca nakts un skrejošo mākoņu starpās iemir­dzējās zvaigznes, Rannohs atkal atnāca apraudzīt vilku.

-    Kā jūties? viņš klusi jautāja no paugura virsotnes.

Vilks aplaizīja ķepas un pamāja ar galvu.

-     Tu man izglābi dzīvību, viņš teica. Drīz es būšu vesels.

-   Tad man laiks doties pašam savā ceļā, sacīja Rannohs.

-Jā, tā būs vislabāk, vilks savādā balsī atsaucās. Bet

pasaki man kaut ko! Es nesaprotu. Kāpēc tu to darīji?

-     Tāpēc, ka tev vajadzēja manu palīdzību, Rannohs klusi atbildēja. Tāpēc, ka es varu… un tāpēc… tāpēc, ka es gribu zināt.

-    Ko tu gribi zināt? vilks jautāja.

-     Daudzko. To, kas es esmu. To, kas esi tu. To, kāpēc tu mani medī.

-      Kāpēc es tevi medīju? vilks smīnēdams atjautāja. Tāpēc, ka man patīk skriet līdzi vējam, un tāpēc, ka man patīk pilns vēders. Tāpēc, ka es gribu iegūt sev draudzeni ar spīdīgu, sudrabainu kažoku un klausīties, kā mani brāļi gaudo dziesmu pret debesīm. Tāpēc, ka arī es gribu zināt..

-    Nu tad pastāsti man kaut ko par sevi! Rannohs teica.

Vilks uzmeta briedim dīvainu skatienu un pamāja ar

galvu.

-    Lai notiek!