Ugunsnesējs

Tad Rannohs pagājās uz priekšu un zem šalcošā ūdens­krituma klausījās vilka stāstā. Viņš uzzināja par vilka brā­ļiem, kas lielos baros skrien pāri augstajiem kalniem, par viņu saucieniem un par viņu medījumiem. Viņš uzzināja par bargajām, nežēlīgajām ziemām, kas stindzina zemi un liek vilkiem uzaudzēt biezus, asus kažokus. Par to, kā vilks reiz noklīdis no bara un gandrīz aizgājis bojā ziemeļu kalnos, kur dienām ilgi klīdis pa sniegiem, nesatikdams nevienu Leru.

Rannohs drebēja, kad vilks stāstīja viņam par medību gājieniem un par to, pēc kādām pazīmēm vilki vadās, iedami meklēt sev ēdamo. Par to, kā bars trenc savu upuri, līdz to nokausē, un pēc tam cīnās un karo par beigto laupī­jumu. Par to, kā pēc ilgām neveiksmīgām medībām lielu prieku var sagādāt viens sīks zaķēns.

Bet Rannohs uzzināja arī par vilku draudzenēm un to zibošajām acīm. Par vētras dziesmu kalna virsotnē un par nevaldāmi jūsmīgo skrējienu pārošanās laikā. Viņš uzzināja par vilka mīlestību pret mazajiem vilcēniem un par to, kā mazie draiskojas un kūleņo sniegā, līdz tiem no spēlēm pagurst ķepas, un tad tie skrien mājās un bāž sīkos, sudra­bainos purniņus mātes kažokā. Viņš uzzināja arī par vilka vientulību un viņa izmisuma saucieniem, kad vējš pavēsta: tev jācīnās vai jāmirst!

Kamēr vilks briedim visu to stāstīja, viņš neviļus sāka rūkt un saboza spalvu, jo atcerējās savas mājas un savu pasauli. Arvien biežāk viņš pārtrauca stāstu un ieslīga drūmā klu­sumā, līdz beidzot apklusa pavisam. Tad abi Leras klausījās tikai krītošā ūdens šalkās.

Nākamajā saulē Rannohs piecēlās agri, lai salasītu vilkam ogas, un atgriezies paskatījās lejup, kur vilks gulēja, nolaidis galvu uz ķepām. Kad briedis notecēja lejā pie ūdens bedres un tuvojās plakanajam akmenim, vilks ierūcās. Spalva uz skausta viņam sacēlās stāvus, un pēkšņi viņš izlieca muguru un piecēlās kājās. Rannohs sastinga.

-    Nebēdz! vilks nočukstēja, un viņa balsī skanēja izma­nīgs saltums. Diez vai tava dzīvība ir tā vērta.

Rannohs izmeta ogas no mutes un nolaida ragus.

-    Tu atkal esi vesels, viņš teica.

Vilks pamāja ar galvu un izaicinoši paskatījās uz Ran­nohu.

-    Es priecājos, Rannohs sacīja.

-     Nolādēts! vilks pēkšņi iekliedzās. Kāpēc tu priecā­jies? Vai tad nezini, cik tas tev ir bīstami?

-     Es tik un tā priecājos, Rannohs mierīgi atbildēja. Turklāt es zinu, ka tu mani neaiztiksi.

Vilks uzmanīgi paskatījās uz viņu.

-    Taisnība, viņš drūmi novilka, es tevi neaiztikšu.

-   Tātad mēs varbūt kaut ko esam iemācījušies, Rannohs nočukstēja. Mēs abi.

-     Nē! vilks atcirta. Mēs neko neesam iemācījušies! Vienīgi to, ka pasaule ir dīvaināka, nekā domājām iepriekš. Un tagad drīzāk pazūdi, jo es neesmu drošs, ka spēšu notu­rēties!

Vilks tiecās uz priekšu, un, skatoties uz briedi, viņa kāju cīpslas drudžaini raustījās. Viņš palēnām atieza zobus.

Rannohs pamāja ar galvu.

-    Labi, viņš klusi sacīja, bet es nekad neaizmirsīšu šo laiku, ko mēs pavadījām kopā.

-    Skrien projām! Ātrāk! vilks neganti uzsauca.

Rannohs pagriezās un skriešus metās augšup kalnā. Kad

viņš no virsotnes paskatījās lejup, vilks stāvēja pie ūdens un raudzījās savā izšķobītajā atspulgā.

-    Paliec sveiks! briedis uzsauca.

Vilks uzreiz neatbildēja, bet pēc brīža, kad Rannohs pa­griezās uz promiešanu, tas apsviedās apkārt un vēlreiz pasauca briedi.

-    Paklausies! viņš iesaucās. Tu izglābi man dzīvību, un par to es tev pateicos! Tāpēc skrien, esi brīvs, un lai tavi ragi aug lieli un stipri! Es tevi neaizmirsīšu. Ne tevi, ne šo dīvaino zīmi uz tavas pieres. Bet iegaumē vienu un nemāni sevi: mēs, tu un es, esam ienaidnieki! Tā tas ir, un tā tam jāpaliek. To nekas nevar mainīt, jo tāds ir likums. Tāpēc, kad es atkal skriešu pa kalniem un man būs tukšs vēders, mani mazuļi smilkstēs pēc ēdamā un mana draudzene prasīs gaļu, es medīšu tevi. Tevi un tavējos. Tad es aizmirsīšu šo dīvaino tikšanos. Jā, turklāt būšu priecīgs, ka esmu to aizmirsis!

Tagad vilks bija atiezis zobus un visiem spēkiem centās apvaldīt jūtas. Neteicis vairs ne vārda, Rannohs pagriezās un skrēja projām uz kalniem. Pa pirmo stāvo nogāzi viņš uzrikšoja lēnām, bet pēc tam metās pilnos auļos, paceltu galvu, šūpojot ragus līdzi vēja pūsmām. Drīz viņš traucās projām pa tīreli, un vējš gaisināja vilka smaku no viņa nāsīm.

Tikai tad, kad Rannohs bija jau tālu, viņš apstājās un paskatījās atpakaļ. Uz kalna nogāzes neviena nebija, taču vēja brāzma atnesa tālīnu vilka kaucienu. Kādreiz tas būtu tikai iedvesis bailes un licis bēgt, ko kājas nes, taču tagad briedis saklausīja tajā vēl kaut ko citu. Kaut ko jaunu un ļoti sarežģītu. Rannohs dzirdēja tajā gan izsalkumu, gan neap­mierinātas alkas. Bet šajā saucienā, šajā dobjajā, niknajā skaņā, kas cēlās pret debesīm, Rannohs dzirdēja ari sāpes.

Briedis pagriezās atpakaļ un palūkojās uz kalniem, kas slējās virs viņa. Tos ieskāva zemi mākoņi un migla, un tum­šās padebešu malas vēstīja lietu. Briedis skrēja tālāk. Ceļš turpinājās, un līdz ar sāpīgo vientulību viņu pārņēma vēl citas jūtas. Smagas, visaptverošas skumjas.

13 Atkal kopā