Ugunsnesējs

Kad vilks ieraudzīja jaunā brieža ragus, galvu ar balto zīmi pieres vidū un acis, kas lūkojās lejup viņam pretī, viņš nodomāja, ka sapņo vai varbūt kritiens ir laupījis viņam saprašanu. Blisinādams acis, viņš vēlreiz mēģināja celties.

-    Es teicu, guli mierīgi! Rannohs klusi atkārtoja.

Tagad vilks vairs nešaubījās. Ar viņu runā briedis! Lai

cik vārgs viņš jutās, šis skats iesvēla viņā negantu niknumu. Viņš iešņācās, atvilcis augšlūpu un atsegdams baltus, asus acu zobus. Rannohs piesardzīgi vēroja viņu, taču pat tad, ja vilks būtu pietiekami stiprs, lai pieceltos kājās un lēktu, Rannohu paugura virsotnē tas nevarētu aizsniegt.

-     Nomierinies! Rannohs uzsauca vēlreiz. Tas neko nelīdzēs. Tu neesi tik vesels, lai dzītos pakaļ briedim!

Vilks vēlreiz nikni atpleta žokļus un tad, satriekts par to, ka gandrīz nespēj pakustēties, iesmilkstējās un sāka laizīt ķepas. Viņu mocīja nejaukas sāpes. Beidzot viņš pa­skatījās lejup un nopētīja vaļējo brūci, kas dedzināja vēderu.

-    Kas tad tas? viņš dusmīgi iesaucās. Kas ar mani ir noticis?

Sev uz vēdera, kur ievainojums bija visdziļākais, viņš redzēja pa kažoku iztrieptu savādu, zaļu maisījumu. Tas bija gatavots no slapjām lapām. Vilks izbailēs sāka kārpī­ties un atkal nikni ierūcās.

-    Tās ir tikai lapas, Rannohs no augšas mierīgi paskaid­roja, noskatīdamies uz dziedinošajiem augiem, ko bija atradis nelielā koku audzē aiz ūdenskrituma. Tās nāks tev par labu.

-    Vai tu to izdarīji? vilks pārsteigts jautāja.

-Jā.

-    Inde! vilks pēkšņi iešņācās, atcerēdamies senos mātes stāstus par meža augiem, kas var vilku nogalināt. Tu gribi mani noindēt!

-    Ja es gribētu, lai tu mirsti, Rannohs vēsi atbildēja, man būtu pieticis atstāt tevi bez samaņas lietū.

Vilks neticīgi nopētīja Rannohu, tomēr dzirdētais viņu mazliet nomierināja, kaut arī viņš patiesībā jutās pārāk apstulbis, lai ticētu tam, kas ar viņu notiek.

-     Ja tu esi izsalcis, Rannohs teica, uzēd to, ko es varēju tev sameklēt. Tur, labajā pusē. Mēģini kaut ko ieēst!

Vilks pagrieza galvu un ieraudzīja uz akmens guļam ne­lielu ogu un riekstu kaudzīti. Viņš tās apostīja un ar riebumu novērsās.

-   Vāveru barība! viņš norūcās. Par ko tu mani uzskati?

-    Piedod, Rannohs sacīja, juzdamies mazliet uzjautri­nāts, tas bija viss, ko man izdevās atrast. Tomēr pamēģini to pašu!

-     Nāc lejā, un man būs ko ēst! vilks atcirta. Tad es kļūšu vesels.

-    Vai tā pieklājas runāt ar Leru, kas cenšas tev palīdzēt?

-    Vai tā Lerām pieklājas uzvesties? vilks atrūca. Kaiti­nāt mani ar riekstiem un ogām! Un briedis lai palīdzētu vajātājam? Tas… tas nav dabiski! Tas ir pret likumu!

Rannohs skatījās no augšas un neko neatbildēja.

-     Kāpēc tu to dari? vilks pikti norūca. Liec mani mierā! Es labāk mirstu, nekā ciešu kaut ko tādu!

-    Kas tur ļauns, ja viens Lera palīdz otram? Rannohs rāmi jautāja.

-    Kas tur ļauns? Kas ļauns? Tas ir vislielākais ļaunums, kāds var būt!

Vilks atkal atņirdza zobus un tad pēkšņi nolaida galvu uz akmens.

-   Ogas tev palīdzēs atspirgt, Rannohs teica. Tev kaut kas jāēd, citādi tu nomirsi.

Vilks atkal izdvesa rūcienu.

-    Kā vēlies! Rannohs teica. Ja tev negribas ēst, man tomēr gribas, un es iešu uzēst zāli. Ap Larna laiku atnākšu tevi apraudzīt. Varbūt līdz tam būsi pārdomājis.

Vilks neko neatbildēja, un Rannohs pagriezies aizskrēja projām. Kādu laiku vilks nekustīgi gulēja, domādams par savu dīvaino likteni. Bet, stundām ritot, izsalkums lika sevi manīt arvien vairāk. Beidzot viņš paskatījās apkārt un, droši pārliecinājies, ka Rannoha nav tuvumā, piebāza degunu pie ogām un tās apostīja, nepatikā raukdams degunu.

Ļoti negribīgi viņš paņēma uz garās mēles pāris ogu un tās norija. Garša bija rūgtena, taču pārāk nepatīkama neli­kās, turklāt ogas deva valgumu. Patiesībā bargajās ziemās, kad neizdevās atrast nekādu medījumu un bars maldījās pa mežiem bez ēdamā, vilks bija meklējis glābiņu pat šādā barībā, lai nemirtu badā. Tagad neparastā garša uz mēles atgādināja, cik viņš īstenībā ir izsalcis, un vilks negaidot sāka rit nopelto ēdienu lieliem kampieniem. Visu apēdis, viņš mazliet vainīgu skatienu paraudzījās apkārt un nolaida galvu zemē.

-   Tas nāks man par labu, viņš nomurmināja. Tas man atdos spēkus, un tad… tad jau redzēsim!

Rannohs atgriezās jau pirms Larna stundas. Atkal smi­dzināja lietus, un brieža noskaņojums bija diezgan drūms. Taču tagad, paskatīdamies lejup uz vilku, viņš iepriecināts pasmaidīja. Vilks gulēja aizmidzis, un ogu kaudzīte tam blakus bija pazudusi. Rannohs stingri satvēra lūpās jaunas ogas, ko bija salasījis, un lēni sāka kāpt lejup pa nogāzi.