Ugunsnesējs

Taču Zvaigžņubriedis bija nometis ragus tieši tāpēc, lai iemidzinātu Hernes modrību, un, redzēdams, ka dievs ir aizmidzis, viņš pagriezās uz meža pusi un metās skriet, cik ātri vien spēja. Pēc divām dienām briedis sasniedza plašo izcirtumu. Tur viņš apstājās un, skriedams tam ap­kārt, izklepoja zāli, ko nemaz nebija apēdis, bet skriedams glabājis māgā. Viņš salika visapkārt izcirtumam nelielas ēdamā kaudzītes un pēc tam pasauca Herni.

"Valdniek, valdniek, mosties, es esmu izpildījis uzde­vumu!"

Kad Herne redzēja, ko Zvaigžņubriedis izdarījis, viņš iedegās dusmās, saprazdams, ka piemuļķots ir viņš pats.

Niknuma uzplūdā viņš gribēja briedi nogalināt, taču, kad Herne tuvojās, Zvaigžņubriedis iesaucās: "Valdniek, atceries savu solījumu! Tu teici, ka jebkas, ko nolikšu izcirtumā, pasargās mani no jebkura Leras, kas mani apdraud. Tu esi dievs, valdniek, bet tu esi arī Lera, jo tev ir Herlas āriene!"

Pirmajā brīdī Herni pārņēma vēl lielākas dusmas, bet, skatīdamies uz Zvaigžņubriedi, kas lepni stāvēja izcirtumā, viņš piepeši izjuta līdzjūtību pret gudro radījumu un ļāva vaļu smiekliem.

"Labi, Zvaigžņubriedi, tu atkal esi mani pārspējis viltībā, un man atkal jāizpilda tava vēlēšanās. Tatad visur, kur tu nometīsi šādas kaudzītes, tās tevi aizsargās. Bet atceries, Zvaigžņubriedi: es esmu dievs, un man nepatīk, ja mani piemuļķo, tāpēc turpmāk tu un visa Herlu cilts barosieties tikai šādi! Jums vajadzēs glabāt ēdamo māgā un izmest to atpakaļ tad, kad gribēsies ēst!"

Zvaigžņubriedis par to daudz nebēdāja, jo tagad viņš zināja, kā pasargāt Herlas. Tāpēc viņš tencināja dievu un devās projām no meža, un drīz vien metās skriešus lēkdams un aulekšodams. Tā viņš ceļoja mēnešiem ilgi, šķērsodams visu Augsto Zemi un apskriedams to no visām pusēm. Laiku pa laikam viņš apstājās šajā skrējienā, sakošļāja gremokli un atstāja kalnu virsotnēs burvju zāles kaudzītes. Beidzot visa zeme bija iejozta gluži kā meža izcirtums un tajā ne­varēja iekļūt neviens Lera, kas gribētu darīt briežiem ļaunu. Tāpēc Augstā Zeme ir burvības apņemta un brieži tur vien­mēr ir drošībā.

Ar gandarījumu balsī Teins beidza stāstu, un pārējie atzi­nīgi pamāja ar galvu.

-   Tu labi proti stāstīt, Rannohs teica, un stāsts bija skaists.

-     Jā, patiešām skaists, vai ne? Teins domīgi atsaucās. -Ja vien tas būtu patiess.

-     Tātad tu nedomā, ka tur ir kaut kas no patiesības? jautāja Bankfuts.

-     Nē, nedomāju vis, Teins atbildēja, bet es ticu, ka Blaindvīda stāstos par Augsto Zemi tomēr ir kaut kas no patiesības. Ka tur ir lieli meži, daudz ēdamā un briežiem droša dzīve. Varbūt tur tiešām ir mazāk Leru, kas gribētu mūs medīt.

-    Nu labi, Rannohs klusi teica, bet tagad mums vaja­dzētu kaut cik pagulēt. Lai ko mēs sastaptu tur, augšā, šeit kavēties mums nav vēlams. Tas ir bīstami.

Tomēr draugu vidū Rannohs pašlaik jutās drošāks, nekā bija juties ļoti, ļoti sen senāk, nekā vēlējās atcerēties.

14 Baisā grava

Es ielūkojos nākotnē, cik tālu spēj to pasaulīga acs, Un Nākamības Vīzija man pavērās kā apžilbinošs skats.

Alfrēds Tenisons. "Lokslihola"

Priekšpusdienā draugi devās ceļā, un laiks bija krietni aukstāks nekā iepriekšējā vakarā, salnas pārklātā zāle čaukstēja un mirguļoja. Iedami uz ziemeļrietumiem, viņi pagāja garām dziļai gravai, kuras stāvajās malās pret debe­sīm slējās lieli, asi klintsakmeņi un akmens radzes. Kad tā bija aiz muguras, brieži ieraudzīja jūras ezeru un rikšoja turp. Pēc vienas saules viņi nokļuva pie jūras, un visus pārņēma klusums, bijībā vērojot ūdens plašumu un pie­krastes kalnus.

Ezera galā Rannohs sapulcināja visus kopā. No šejienes varēja redzēt gar jūras krastu sabūvētus mājokļus, no kuru zemajiem jumtiem gaisā cēlās dūmu strūklas. Pie ūdens bija ari cilvēki un izdobtie koki, par kuriem tika stāstījis Rurls.

Brieži nemierīgi sagrozījās, juzdami nāsīs ieplūstam vēja nestās svešādās smakas, bet Rannohs viņus nomierināja, teikdams, ka cilvēki ir pietiekami tālu. Tomēr viņš saprata, ka, iedami uz priekšu, viņi nonāktu pārāk tuvu cilvēku apmetnei, tāpēc nolēma iet atpakaļ un pagriezties uz aus­trumiem, šķērsojot ieleju, kurai bija pagājuši garām iepriek­šējā saulē, un pēc tam, cik drīz iespējams, atkal griezties ziemeļu virzienā. Tā viņi darīja, un drīz vien briežu pulciņš kāpa lejup pa gravas stāvajiem sāniem.

Briežiem turpinot ceļu, viņus apņēma savāds klusums. Nekad vēl viņi nebija redzējuši zemi, kas līdzinātos šai vietai. Milzīgās sienas abās pusēs atgādināja aizmigušus milžus, un starp tām pa ielejas gultni blakus upītei vijās taka, mezdama līkumus te pa labi, te pa kreisi. Priekšā rēgojās trīs milzīgas klinšu radzes, un tumšais, sulīgais ielejas zaļums līdz ar akmens zilgano pelēkumu šķita viņus itin kā aprijam. Drīz viņi jutās kā sīki puteklīši, kas slīd pa bezgalīgo akmens plašumu. Augstu virs galvas pret robai­najiem klinšu izciļņiem atbalsojās putnu klaigas, un miglas vāli peldēdami plīsa pret kokiem un akmens izvirzījumiem.