Ugunsnesējs

Rannohs jutās pārsteigts par sevi. Šī bija pirmā reize, kad viņš mēģināja kādu pārliecināt, ka viņam tiešām piemīt kaut kas īpašs. To dzirdēdams, Rurls cieti paskatījās uz Rannohu. Pēc tam viņš noklepojās un ar peldspuru iesita pa smiltīm.

-   Nu labi, viņš teica. Es tieši par to gribēju runāt. Jā, tas viss nozīmē, ka tu esi atšķirīgs, bet tas vēl nepierāda Pravietojuma patiesību.

-    Ko tu ar to gribi sacīt?

-     Gribu sacīt: kā gan, pēc tavām domām, es iepazinu pasauli? Esmu risinājis tādas sarunas ar delfīniem, ka spalva ceļas stāvus. Esmu sarunājies ar pingvīniem un ar klinšu kaijām. Esmu tērzējis ar haizivīm no klintīm, protams, un reiz man pat bija gara saruna ar albatrosu. Ar tiem es gan neiesaku ielaisties, jo tur neko ievērības cienīgu nav ko gaidīt.

-    Bet es nekad to neesmu mācījies, Rannohs teica.

-    Tas nemaz nav jāmācās, to varētu visi Leras, ja vien paši gribētu. Vai, pareizāk sakot, pārstātu domāt tikai par sevi un baiļoties. Pārmaiņas pēc ieklausītos citos.

Roņa balss bija kļuvusi ļoti nopietna.

-    Sensenos laikos bija tā, ka visi dzīvnieki savā starpā sarunājās, un tā bija ikdienišķa parādība. Tagad viņi šo spēju ir zaudējuši. Nejautā man, kāpēc. Vairums jūras dzīv­nieku to joprojām spēj, šķiet, ka šī bēda uzkritusi tieši sauszemei. Tas jūs nošķir citu no cita. Sašķeļ, ja tu saproti, ko gribu sacīt.

Rannohs izskatījās itin kā atvieglots.

-    Bet kāpēc es nevarēju saprast zēnu? viņš jautāja.

-        Ek! Neviens dzīvnieks nevar saprast cilvēku, un ne­vienam viņš arī nav jāsaprot, Rurls norūca.

-    Bet vai tad cilvēks nav tāds pats dzīvnieks, dzīva būtne?

Ronis brīdi klusēja. Viņš izskatījās apmulsis.

-        Laikam jau ir. Tomēr, ja sākam runāt par cilvēku, ari manas zināšanas par pasauli kļūst miglainas.

Rannohs jutās vīlies.

-       Protams, šo to par cilvēku es zinu, ronis teica. Es zinu, ka cilvēki vienmēr karo un nogalina. Zinu, ka cilvēka dēļ Lielajā Zemē ienāk nāve.

-    Nāve, Rannohs nočukstēja.

-        Cilvēki no ziemeļu apgabaliem atkal sākuši rīkoties. Viņi brauc šurp savos izdobtajos kokos. Viņu karalis ir bijis pat rietumu pusē, un tai dienā, kad viņi atnāks, līs asinis gan cilvēkiem, gan Lerām, jo cilvēks ir varmācības nesējs.

Klausīdamies Rurlā, Rannohs atcerējās zēnu un viņa acis, kas reizēm bija likušās ļoti labsirdīgas.

-          Vai zini ko? ronis pēkšņi teica. Es te runādamies esmu gluži izsalcis. Iešu kādu brīdi pamedīt zivis un pēc tam nolaidīšos dibenā pēc jūraszālēm. Kļūst jau tumšs, bet šonakt vismaz spīdēs mēness. Tad mēs atkal varēsim pa­runāt.

Rannohs piekrītoši pamāja, un ronis aizklumburoja atpakaļ līdz ūdens malai un ienira viļņos. Noskatīdamies viņam pakaļ, Rannohs ievēroja, cik lempīgs un neveikls viņš ir uz sauszemes un cik graciozs un ātrs kļūst, ieniris ūdenī. Tovakar uzlēca pilns mēness. Aiz viļņiem saskatāmie kalni, mazās saliņas un Mallas piekalnes tinās mākoņos, kas peldēja ap retajiem kokiem, saira pret klinšu izciļņiem un dīvainos apveidos karājās virs kalnu mugurām. Ūdens mēnesnīcā mirdzēja un nemierīgi šūpojās turp un atpakaļ, it kā mēness tam liktu satraukties, un pat garneles sāka ieklausīties tā žēlabainajā dziesmā. Ronis medīja zivis un svieda tās uz glumajiem krasta akmeņiem, un, kad bija beidzis, jūras dibenā sameklēja briedim vislabākās jūras­zāles, kādas vien varēja atrast. Pēc tam viņš lieliem, ne­veikliem lēcieniem pārvietojās pa krastu un iekārtojās uz plakaniem akmeņiem, bet Rannohs apgūlās blakus smiltīs, un abi mēnessgaismā atkal sāka risināt sarunas.

Rannohs trīs saules pavadīja jūras krastā kopā ar Rurlu, un ronis viņam daudz pastāstīja par skotu apgabaliem. Par augstajiem, allaž lietū un mākoņos tītajiem kalniem, kas atrodas ziemeļu pusē un stiepjas līdz pašai jūras malai. Par neskaitāmajiem līcīšiem, kas izrobo nelīdzeno krastu, un par pazemes upēm, kuras, kā daži stāsta, ved dziļi, dziļi zem zemes un ietek lielajos iekšzemes ezeros, kas izvago visu skotu zemi. Viņš stāstīja, ka bieži nirstot dziļumā pēc jūraszālēm, lai atveseļotos no kādas kaites, un par citiem līdzekļiem, kas palīdz dziedināt roņus. Tas Rannohu īpaši ieinteresēja, un, kad viņš gribēja zināt, vai Rurls šīs gud­rības apguvis no mātes, ronis atbildēja, ka daļu iemācījies no viņas, bet daļu atklājis un apguvis pats. Galvenais, Rurls teica, ir uzticēties un ieklausīties, jo dzīvnieki zina, kas tiem vajadzīgs, turklāt krāsa un smarža ļauj uzminēt dau­dzus augu noslēpumus. Rannohs klausījās, un jūra līdzās krāca un šūpojās, kā bija to darījusi kopš pasaules pirm­sākuma.

Rurls briedim pastāstīja arī to, ko zināja par Herlām un kas noticis Rannoha prombūtnē. Viņš bija dzirdējis, ka Dreils gājis bojā kā stāsta, nodevēju nonāvēts un Sgorrs esot pasludinājis sevi par Baru Valdnieku, un tagad pa visām malām ložņājot viņa sgorrieši. Zemās Zemes piederot vi­ņam, tomēr Ezera ielejā joprojām esot noturējušies Izlū­kotāji, kas lepojoties ar savu vārdu.

Kad Rurls pieminēja ezeru, Rannohs paskatījās viņā ar dedzīgu interesi.